Stāsti / Stāsts no pagātnes 2 -notikumi viesnī...

Nezināmu iemeslu dēļ, pag nedēļ stāsts tika publicēts tikai daļēji, no tā kas tika uzrakstīts. Tādēļ turpinājumu uzrakstītajam publicēju tagad. Mans e-pasts:reddevill84@inbox.lv. Lai Jums labi lasās. Nu ok, kaut mazliet iereibuši, bet labā noskaņojumā, es meitenei no viesnīcas jautāju vai varam vēl dabūt no bāra kādu dzērienu, viņa atbildēja ja ka bārs vēl vaļā. Lai nebūtu jāpamet abas burvīgās būtnes, es meitene ieliku plaukstā 100 eur un palūdzu, lai atnes mums vēl pudeli vīna, to ko dzēra Viņas un man kādas divas pudeles alus vēl. Jo man lai cik noguris biju, negribējās šķirties no jaukās kompānijas. Pēc mirkļa kas visu mums viesnīcas darbiniece bija sagādājusi, sakām domāt kur dodamies. Jo acīm redzot arī viņas vēl nevēlējās beigt šo vakaru. Lēnām devāmies uz trepēm lai kāptu augšā, bet te nez no kurienes izpeldēja Lietuvas vadītājs, arī jau labi iesilis, kā vēlāk noskaidrojās viņš visu vakaru bija nosēdējis bārā un skatījies hokeju. Viņš bija tā mazliet vairāk paņēmis uz krūts, un bija jautrā prātā. Un lai vakars nebūtu vējā, kā teica viņš, no barčika arī bija paņēmis 0,5 vodku. Un te man dzima doma. Un teicu, davai dodamies uz mūsu numuriņu, jo tas ir viss lielākais un turpinām tur. Nevienam iebildumu nebija. Aizdevāmies uz mūsu numuriņu, super pasēdējām, bija riktīgi jautri. Visi bija tā labie iedzēruši, bet tā kā es nemīlu stipro aklo, tad dzēru savu alu. Un filiāles vadītājs viens pats nosēdināja vodku. Protams, rezultāts zinām, ap plkst diviem viņš aizmiga. UN tā bija kā zīme mums visiem ka nu jādodas čučat. Zināju ka Neringa istaba bija divas tālāk nekā mūsējā, un viņa bija istabiņā viena, bet kur ir Kristenas apartamenti, pat nebiju pajautājis. Atvadījies no māsām aizvēru durvis un jau taisījos ģērbties nost lai dotos dušā, kad pie durvīm kāds klauvēja. Tāds pats tikai apenēs atvēru, un tur stāvēja Kristīna, smaidīja kā saulīte, augstpapēžu kurpes rokās. Un ķiķinot jautāja vai varētu pavadīt viņu līdz istabiņai, jo viņa dzīvo stāvu augstāk. Es protams atbildēju ka, protams. Uzvilku bikses, kreklu un mēs devāmies. Pavadījis, Kristīni līdz istabiņai atvadījos, bet viņa atvadu vietā mani kaislīgi noskūpstīja. Es to tiešām izbaudīju, viņa atraujoties no manis ieteicās, ka labprāt ar mani vēl papļāpātu. Es teicu ka nevar tā viņas istabas biedrene noteikti būs pret, ja mēs tā nakts vidū ielauzīsimies. Nja viņa noteica”: laikam tev taisnība. Atvadījāmies un es devos uz savu istabiņu. Nonācis līdz durvīm, sapratu ka esmu pilnīgs auns, pavadot Kristīni, biju aizcirtis durvis, bet elektroniskā atslēga bija palikusi žaketes kabatā, kura stāvēja uz krēsla. Protams klauvēju, bet filiāles vadītājs gulēja, tikai caur durvīm dzirdēju kā krāc. Lācis johaidi, nodomāju pie sevis. Un ko darīt, situācija smieklīga, bet tā pat arī nožēlojama. Un dīvāni gaiteņa galā izskatījās kārdinoši neērti lai tajos gulēt. Un mirklī kad jau biju nolēmis ka dīvāni šonakt būs mana guļvieta, atvērās istabas durvis, kuras bija divas tālāk no mūsējas, un man par pārsteigumu parādījās Neringas skaistais augums ietērpts zīda naktskreklā, kurš knapi apsedza dupsi. Krūšu vietā bija mežģīnes caur kurām varēja redzēt viņas skaistās krūtis, un mazliet piebriedušos galiņus. Un viņa jautāja: ”kas noticies”. Atbildēju ka biju aizgājis līdz mašīnai un atslēga palika iekšā, jo nevarēju jau teikt ka viņas māsa man piedāvāja nakti pavadīt pie viņas. Uz ko viņa šķelmīgi smaidot neteica:”nāc pārlaidīsi nakti manā istabiņa”, ka viņai esot divguļamā gulta, un tā noteikti būs ērtāka nekā dīvāni koridora galā. “