Stāsti / Sibīrijas Aukstumā: Otrā Daļa "Mirk�...

!!UZMANĪNU!! LASĪT PIRMO DAĻU! Viņa baidījās no tā, kas sekos tālāk, taču nekas nenotika. Josta ar Roberta palīdzību tika atraisīta un biezās kombinezona bikses nošļuka līdz pašām potītēm. Sapratis, ka ar pārējam drēbju kārtām Orsija spēs tikt galā paša spēkiem, viņš atgriezās guļammaisā, aizvilka rāvējslēdzēju un pārvilka biezo vilnas cepuri pār acīm, tā ka rēgodamies palika tikai izteiktais, ar melniem rugājiem apaugušais zods. – Pacenties iemigt, – viņš teica, – nakts būs gara un sasodīti auksta. Tā bija ļoti pagodinoša rīcība, ņemot vērā, ka vīrietis bija precējies, taču Orsiju plosīja vilšanās un dusmas. Viņa apsēdās uz somas un mēģināja novilkt zābakus pašas spēkiem, šņores bija sasalušas un pirksti smeldza nelāgāk kā viņa spēja iedomāties. Kad tie beidzot bija nost, viņas balss bija noguruma un skumju pilna, bet acu kaktiņos mirdzēja valgums. Tomēr nekas cits neatlika kā apvaldīt dusmas, lai arī garastāvoklis viņai, ar katru minūti kļuva aizvien drūmāks. Aukstums miesai piezagās acumirklī. Orsija nekad nebija jutusies tik bezpalīdzīgi kā tagad, būdama iesprostota mazā teltī, velns sazin’ kādā pasaules nostūrī ar nepazīstamu un untumainu vīrieti. Izritinājusi paklājiņu, sieviete nometa uz tā guļammaisu un nodzēsa pieres lukturīti. Viņa iekārtojās guļammaisā un savilka biezo audumu līdz zodam. Zeme bija cieta, ar maziem sniega pauguriem un biezām saknēm, no kurām daļa, tā vien liekas, bija gatava pārraut pušu viņas pakaļas caurumu – to varēja just pat caur biezo guļammaisu, kas nedaudz oda pēc mitruma. "Ak Dievs, cik gan man ir auksti" Viņa nodomāja. Asaras pašas riesās acīs un, viņa kā prazdama centās tās noslēpt. Orsija drebēja. No bēdām, no aukstuma, no nepazīstamu dzīvnieku gaudošanas, kas šķita biedējoši tuvu. Minūti pēc minūtes bija tikai, ledains vējš, maza telts, un nekas nemainījās, bet Roberts, kurš solījās parādīt vienu no skaistākajām vietām uz zemes, klusi krākdams, bija ieritinājies savā guļammaisā un uzgriezis Orsijai muguru – ieslīga miegā. Palikusi guļam, viņa nosala vēl vairāk – acumirklī, it kā aukstums būtu tikai gaidījis šo brīdi, lai viņai uzbruktu. Laukā varēja būt mīnus divdesmit pieci grādi, ne mazāk. Guļammaisā viņa bija pavadījusi apmēram stundu, varbūt divas, taču to sajuta tikai tagad – pirksti vairs nelocījās, deguns un vaigi bija sastinguši, tomēr viņa tik un tā nespēja sevi piespiest, iziet laukā un iekurt uguni. "Kaut kāds murgs" Viņa domāja. "Pēdējās diennakts laikā bijis tik daudz notikumu, par kuriem es atcerēšos visu atlikušo dzīvi." – Piedrāzt visu, – Orsija piecēlās sēdus, – es labāk sēdēšu laukā, pie uguns un ļaušu sevi apēst! – Cieši ietinusies guļammaisā, Orsija uzvilka cimdus un to pamanīja Roberts. – Ko tu dari? – vīrietis pus aizmidzis jautāja. – Iekuršu uguni, – Orsija atteica. Caur biezajiem cimdiem bija sasodīti grūti uztaustīt pieres lukturīša ieslēgšanas pogu. – Bet vilki… – Roberts iesāka. – Piedrāzt vilkus, – Orsija bija uz robežas, lai raudātu. – Vai tiešām, Orsijas jaunkundze? – Viņš nomurmināja un pierāvies sēdus viegli ieskatījās viņas acīs. Orsija dzirdēja kā nočirkstēja viņa guļammaisa rāvējslēdzējs un vīrietis pacēla kreklu, atsegdams skatam savu gludi muskuļoto vēderu. Visa ķermeņa kreisā puse bija viena milzīga rēta. – Vai drīkstu? – viņa žēlabaini nomurmināja un uzlika savu ledaino plaukstu vīrietim uz krūtīm. Rēta pletās pelēka un baisa. Vīrietis novērsās, it kā kaunēdamies, bet Orsija satvēra viņu aiz zoda, pagrieza pret sevi un teica: – Nē! Tagad Roberta zods, gulēja Orsijas abās plaukstās un viņa pieliekusies uz Roberta pusi ļoti viegli noskūpstīja viņu uz mutes kaktiņa. – Nē, – viņš sacīja un atkal aizgriezās. – Vai tas ir vienīgais vārds, ko tu zini? – Orsija jautāja. Roberts neatbildēja. Orsijas garā, smagā bize karājās priekšā pie krūtīm. Pārmetusi to pār kreiso plecu, viņa sāka raisīt ārā no matiem gumijas, citu pēc citas. Pēc mirkļa, mati brīvi krita pār pleciem un priekšā krūšu izciļņiem zem krekla. – Es neprasu daudz. Vienkārši piespiedies man blakus un apskauj, lai varu pārdzīvot šo nakti. – Viņa teica tikko dzirdamā balsī. Roberts redzami apjucis samirkšķina acis un paklausa. Viņi apgulās uz sāniem, Roberts cieši piespiedās pie Orsija siltā ķermeņa no aizmugures un pārlika pāri roku. "Lūk tā, tagad ir labi, tikai tagad mani pa tiešām pārņem siltums, un es esmu gatava tā gulēt visu nakti, nedēļu, mēnesi" Orsija sajuta, kā Roberts pievelk viņu sev klāt. Viņa uz skausta sajuta vīrieša karsto elpu. Un pa visam negaidīti viņa sajūt kaut ko vēl. Viņa jūt pie dibena spiežamies viņa lēni briestošo locekli. Viņas gurni instinktīvi uztver šo parādību un ar baudas pilniem viļņiem izplūst pret viņu. Viņš atglauž matus no Orsijas skausta un noskūpsta plecu vietā kur tas bija kails. Pēc brīža viņš ar veiklu rokas kustību atbrīvo rokas no guļammaisa. Viņa jūt nočirkstam sava guļammaisa rāvējslēdzēju un kā aukstums acumirklī tajā ieplūst, taču tagad tas bija savādāks aukstums, aukstums, kas nebiedēja, aukstums, kas solījās ātri pagaist. Viņa sajuta Roberta pirkstus, kuri pēkšņi vienlaikus bija visur – viņai uz pleciem, uz kakla, uz atslēgas kaula. Viņš atāķē krūšturī un tik tikko jūtami noglāsta muguru, līdz sasniedz dibena apaļumus. Orsija juta viņa ādas siltumu. "Mmm… Dievīgi" Viņa kunkstēja. – Tu gribēji, lai izdrāžu tevi? – viņš iečukstēja viņai ausī. – Jā… Mhh-mhh… jā… – Orsija turpināja kunkstēt. Roberts bija padevies, viņš vairs nespēja pretoties, pār vīrieti valdīja dzīvnieciski instinkti. Viss ārpus šīs telts, šīs nakts, vairs nebija svarīgi. Tikai šis brīdis. Vīrieša roka virzās lejup, skar viņas vidukli, pārslīd pār gurnu un lejup pa augšstilbu. Viņš ienirst zem cieši pieguļošajām biksēm, un sievietei aizraujas elpa…Ar krūtīm vēl ciešāk pieglauzdamies mugurai, viņa roka slīd dziļāk, līdz dibenam. Pabīdījis biksītes, viņš virza pirkstus zemāk. Aukstie pirksti, maigi un piesardzīgi glāsta viņas klitoru, viegli apļojot ap to. Viņa elpa karsē un viņš lēni iestum rādītājpirkstu viņā, apļodams to un glāstīdams maksts samtainās lūpas. Viņa ievaidas. Kāju pirkstos beidzot ieplūst karstums un viņa atkal tos spēj sajust. Viņa aizver acis, pūlēdamās elpot un aptvert visas tās juceklīgās sajūtas. Viņa nespēj saprast, vai tas ir sniegs, kas kūst zem viņas klēpja, vai sieviete pati ir neticami mitra. Sajūtas ir pārsteidzošas. Orsija iestenas un piepeši sajūt mutē, starp lūpām vīrieša mitros pirkstus. Alkaini laizīdama sāļo mitrumu ar mēli, viņa atraisa vīrieša guļammaisu, un steidzīgām kustībām iekļūst viņa biksēs. Loceklis pulsēja viņas rokās un pavērsdama to pret sevi, Orsija domāja, cik gaidas ir neticami saldas. Pavisam lēni, Roberts iekļūst viņā, virzoties uz priekšu, centimetru pa centimetram, līdz piepilda viņu visu. Orsija skaļi ievaidas. Tagad, Roberts bija vēl dziļāk, un aukstums bija izzudis pa visam. Viņš viegli apļo gurnus un atraujas, brīdi sastingst un atgriežas viņā. Viņš atkārto šo kustību vēl un vēlreiz. Šīs tīšās kacinošās pauzes tracināja un viņas gurni paši instinktīvi uztvēra ritmu un grūdās pretim. Roberts tik tikko manāmi paātrina ritmu un tas ir pēdējais piliens, kas liek viņas ķermenim sarauties krampjos ap viņa locekli un beigt, skaļi saucot Dieva vārdu. Roberts veic vēl pāris asus grūdienus un sastingst viņā. – Velns, – viņš izdveš, izslīd no Orsijas un paveļas uz muguras. Orsija pievilka ceļgalus pie krūtīm, juzdama Roberta sēklu sevī un kā tā nobirst pār viņas apaļo diben vaigu