LV / Rus / Eng
Katja
Ts Jhenifer Dalbosc
SeksoLV
SindijaReal
Relaksacija

Stāsti / Sibīrijas Aukstumā...

Kopā stāstu tīmeklī: 643
Sibīrijas Aukstumā
kādā sniegota kalna virsotnē bija ārkārtīgi pašpārliecināts, un sieviete iemīlējas no skatīšanas uz bildi vien. ”Ved mani turp” Orsija domāja. Tagad viņa rūgti nožēlo savu izvēli. Taču neko nevarēja darīt. Izvēle bija izdarīta, un gods lika tai pakļauties. Turklāt, sieviete apzinājās, ka uz savām divām nekur tālu netiktu. Visdrīzāk jau pēc pāris nedēļām glābēju komanda, viņu vienu, būtu atradusi mirušu – saspiestu zem kādas lavīnas, vai saplosītu pa gabaliem, kāda lāča tumšajā alā. – Es noteikti prasīšu savu naudu atpakaļ, kad būsim mājās, – Orsija sacīja, kad saule jau gandrīz bija paslēpusies aiz kalniem. Roberts neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Kaut kur mežā iegaudojās vilks. Viņš ļoti labi apzinājās, ka ir atbildīgs par šīs sievietes drošību un dzīvību. – Mēs noteikti varam kustēties uz priekšu ātrāk, – sieviete sacīja caur spēcīgajam vējam, kas lēnām pieņēmās spēkā. – Kaut kas nav kārtībā, – Roberts noburkšķēja un apstājās. – Kāpēc mēs apstājāmies? – Es nesaprotu. Termālajiem avotiem vajadzēja būt te pat. Jaunā sieviete nicīgi pavīpsnāja: – Es teicu, ka esam apmaldījušies. – Ko tu neteiksi. – Viņš neskaidri norūca. – Rādās, tavi siltie avoti ir aizsaluši un aprakti zem sniega. Es noteikti gribēšu atpakaļ visu savu naudu! Robertam aprāvās balss. Viņš pūlējās atrast vārdus, taču nespēja. Tas nebija iespējams. Viņa skatiens šaudījās šurpu turpu pa sniegoto tuksnesi, starp veco egļu, priežu un lapegļu mežu. Sieviete palūkojās apkārt: – Tad dosimies atpakaļ. Vējš pieņēmās spēkā, un viņi dzirdēja, kā koki visapkārt krakšķ, bet kaut kur tālumā ar trulu būkšķi no koku galotnēm nokrita sniega kupena. – Kā tu nesaproti, ja mēs tādā vētrā dosimies atpakaļ, tad nomaldīsimies pavisam. – Vīrietis stūrgalvīgi atbildēja. – Un ko tagad? – Vai redzi tās priedes, virs krūma? Orsija pamāja. – Tur uzcelsim telti, skujas ir pietiekami biezas, lai pasargātu mūs no lietus vai sniega kupenām virs galvas. – Labi, – Orsija negribīgi paklausīja, – Iekuršu uguni. Vīrietis sagrāba viņu aiz rokas: – Nē! Nekāda uguns! Tas pievilina dzīvniekus. – Bet, bez uguns, mēs neizdzīvosim pat līdz rītam. – Sievietes zaļās acis apaļajā sejā nervozi šaudījās uz visām pusēm. Roberts nometa smago somu no pleciem, un novilka biezos dūnu cimdus. Orsija uzreiz pamanīja zelta gredzenu, mirdzam viņa pirkstā. – Ar to ekipējumu, kas mums ir, problēmām nevajadzētu būt. Roberts redzēja dusmas Orsijas sejā, taču viņai nebija izvēlēs. Atpakaļceļš tik tiešām sāka šķist bīstamāks. Takas bija tik pat vai redzamas un vietām aizputinātas. Nebūtu gan labi, ja kāds no mums lauztu kāju, Orsija nodomāja. Sieviete bija spiesta piekrist. Tagad viņa sāka sajust aukstumu. Koki šeit aug retāk, un vējš pūta sparīgāk; asas brāzmas raustīja Orsijas drēbes un meta acīs blondās matu šķipsnas. Kad telts beidzot bija uzcelta, ārā bija jau pilnīga nakts. Telts bija mazāka nekā viņai bija šķitis; tai bija viens vienīgs, plāns brezenta slānis. Un tomēr, Roberts telti bija uzcēlis veikli un tā, lai mēs (cik vien iespējams) būtu pasargāti no vēja. Teltī bija tumšs. Viņi bija tērpušies spilgti oranžās, čaukstošās jakās un tumšsarkanās biksēs, taču pirms to visu dabūt nost no sevis, bija jāizklāj guļammaiss cieši blakus Roberta un vietas te bija maz. Vējam ārā uzpūšot stiprāk, tās brezenta sienas ieplaukšķējās kā spārni. Orsija centās novilkt jaku, taču nesekmīgi. Savukārt Roberts, drēbju slāņus vilka nost no sava auguma vienu pēc otra, tik veikli, ka pēc pāris minūtēm jau bija izģērbies līdz apakšbiksēm un ciešam kreklam ar garām rokām, kas akcentēja viņa augumu un spēcīgās rokas. Viņš nedroši ieritinājās savā maisā un Orsijas saprata, ka visu šo laiku ir nepieklājīgi blenzusi. Uz viņas ādas uzmetās zosāda, dzestrums pacēlās augšup gar viņas gurniem, līdz sasniedza klēpi un sieviete sāka raut no sevis nost drēbēs, taču rāvējslēdzējs bija iestrēdzi un pirksti vairs neklausīja. – Vai tev palīdzēt? – Roberts skaļi nočukstēja. – Laikam jau, – Orsija viņam atbildēja. Viņa pirksti bija veikli un savādi maigi. Roberts vienu pēc otras uzmanīgi vilka nost sievietes apģērba kārtas, bet Orsija tikmēr nekustīgi sēdēja, klusēja un izvairījās no lūkošanās viņam acīs. Pēc tam sieviete sakumpusi, piecēlās stāvus, lai varētu novilkt kombinezona bikses. Nakts gaiss ne gluži kailajai miesai likās vēss. Orsija nodrebēja, un zosāda pārklāja gan viņas rokas, gan kājas. Viņa baidījās no tā, kas sekos tālāk…
Autors: Sitra. Pievienots: 06.10.2021

Citi autora stāsti
Reitings: 0
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
Balsot

Komentāri


Uz augšu



Šajā mājaslapā tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu Jums labāko iespējamo mājas lapas pārlūkošanu.   Privātuma politika   Sīkdatnes
Pieņemt