Stāsti / Kursabiedra mamma 10...

Nomazgājos dušā un devos laukā uz terasi. Sākumā iedomājos, ka kāds kaimiņš mani varētu redzēt te tādu pliku, bet tad prātā ienāca citas domas. Domāju kā es tagad iešu uz darbu zinot to, ka direktore par mani zin šādas lietas. Pat nepamanīju, ka esmu jau ārā. Man par pārsteigumu neviena kaimiņu māja tuvumā nebija. Apkārt auga priedes un kaut kur varēja dzirdēt jūru šalcam. Sēdēju un domāju, kas būs tālāk. Pēc kāda brīža viņi visi iznāca ārā. Visi bija tērpušies peldkostīmos un runāja, ka vajadzētu iet uz jūru pasauļoties. Viņi vēl kārtoja somas, kurās bija pledi un dzērieni. Sēdēju terases galā un cerēju, ka viņi būs par mani aizmirsuši,bet kas tev deva. Kundzes draudzene, kura tobrīd bija man vistuvāk uzsauca man - Kuce, paņem somas un ejam! Nedaudz apmulsis paskatījos uz Kundzi. Kas ir? - viņa prasīja. Atbildēju, ka esmu pilnīgi kails, lai ietu uz jūru un ja nu tur ir vēl cilvēki. Man vienalga, ņem somas un ejam! - viņa stingri pateica. Skatiens ar kādu viņa paskatījās lika saprast, ka labāk nevajadzēja neko teikt. Paņēmu somas un gāju līdz. Līdz jūrai nebija tālu, vienīgi skudras un sabirušās skujas ejot caur kāpu nedaudz traucēja. Pludmale bija diezgan akmeņaina un tuvumā nemanīju nevienu cilvēku. Bet tas bija maldīgi, vērīgi ieskatoties tomēr varēja, šur tur starp akmeņiem, redzēt pa kādam sauļotājam. Šī dīvainā situācija, ka vienīgais šeit esmu pilnīgi kails, nez kāpēc izraisīja manī uzbudinājumu. To redzot Kundzes draudzene skaļi nosmējās, ka kārtīgai kucei vienmēr esot jābūt nogribējušai. Uz ko namamāte tūlīt skaļi noteica, ka lai kuce darot ko un kā gribot, bet lai dienas atlikušo daļu būtu pimpis gaisā. Pie sevis nodomāju, ka tas taču nav iespējams, bet Kundzes skatiens bija tik stingrs, ka nolēmu darīt visu iespējamo. Labi, ka nekur vairs tālu nebija jāiet. Viņi pavēlēja, lai izklājot pledus, kamēr paši devās uz jūru peldēt. Pledi bija pieci un sapratu, ka man nepienākas. Apsēdos turpat smiltīs un gaidīju viņus atpakaļ. Tā kā baidījos nedaudz no Kundzes dusmām, tad centos izpildīt uzdevumu, ik pa laikam sev nejauši pieskaroties. Viņi atgriezās no peldes un laiski atlaidās uz plediem. Visi gribēja kādu atspirdzinošu dzērienu un es pēc viņu pavēles, tos salēju un pasniedzu. Pasniedzot dzērienu namamātei, viņa izdomāja, ka būtu labi mani atkal pazemot. Viņa ar ironiju teica - Pimpis gan tev, kuce, varēja būt lielāks, bet laikam jau tāpēc tu esi kuce! Visi protams smējās un sāka izteikt dažādas idejas, kā kucei padarīt to mantu lielāku,kaut gan man pašam vienmēr bija licies, ka ir normāla vidējā latvieša izmērs. Un tad nāca Kundzes draudzenes ideja - Kad aiziesim atpakaļ, tad nomērisim tev to pimpi un cik pietrūks centimetru no divdesmit, tik reizes dabūsi no katra pa to pimpi. Varēja redzēt kā viņai mirdz acis un būtu gatava jau tagad to darīt. Atlikusī dienas daļa pagāja diezgan mierīgi, neskaitot to, ka viņi lika man sauļoties dažādās pozās. Kā Kundze teica - Vajag arī pasauļot tās vietas, kur saule katru dienu neiespīd! Tuvojās vēla pēcpusdiena un bija laiks doties atpakaļ uz māju. Viņi piecēlās un aizgāja. Savācu mantas un negribīgi devos uz māju. Zinot to, kas mani atkal sagaida, gribējās mukt prom. Bet tad man nebūtu ne dzīvesvietas, ne darba, vēl tā parādzīme Kundzei. Un kur tad lai tāds pliks eju? To visu pārdomājot atkal pārņēma spēcīgs uzbudinājums, jo pats taču to arī biju vēlējies. Biju pienācis pie durvīm un tāds ar stobru gaisā devos iekšā. Visi sēdēja pie galda un ieturēja launagu. Kur tu tik ilgi, kuce? Es jau vairs nevaru sagaidīt! - teica Kundzes draudzene nākdama man pretī. Viņa pavēlēja, lai noguļos uz grīdas un turu muti plati vaļā. Pavilkusi peldkostīma biksītes uz leju, viņa notupās man uz sejas un baudīja mirkli. Kad viņa bija beigusi, tad dzirdēju kādu sākām, ka varbūt kuci vajadzētu pabarot. Uz ko Kundze atbildēja, ka šodien kucei esot diēta un neko vairāk kā zelta strūkliņa kucei nepienākoties. Visi protams atkal nosmējās. Tad ierunājās namamāte, kura teica, vajadzētu taču to kuci nomērīt. Viņa lika, lai pieceļos un pieeju pie viņas. Rokās viņai bija plastmasa lineāls. Pavirši pielikusi lineālu, viņa iesaucās - Piecpadsmit! Biju domājis, ka ja kārtīgi pieliktu lineālu, tad varētu dabūt vēl kādu centimetru klāt, bet viņa nepiekāpās un pastāvēja pie sava. Tātad katram pienākas pieci sitieni pa kuces pimpi! - priecīgi izsaucās Kundzes draudzene. Likās, ka viņa jau būtu gatava sākt tūlīt, bet Kundze pavēlēja, lai aizeju pēc kakla siksnas ar kuru var sasprādzēt rokas uz muguras. Gāju pēc siksnas un atcerējos vakardienu. Nezināju vai spēšu izturēt. Galvā griezās tik daudz domu, ka biju kā transā. Pat nemanīju kā tiek sasprādzētas rokas un aizsietas acis. Nemanīju arī to kā Kundze nosien man olas un piesien pie kāpņu margas. Realitātē mani atgrieza pirmais sitiens. Skaļi ievaidējos, bet tūlīt saņēmu aizrādījumu no namamātes - Klusē kuce! Sakodu zobus un cietos. Laikam jau sita ar to pašu lineālu. Ik pa laikam mēģināju izvairīties, bet sanāca tāda neliela raustīšanās, cik nu atļāva aukla ar kuru biju piesiets. Apkārt skanēja smiekli un sitēji ik pa laikam viens otru kaitināja, ka žēlojot kuci. Bet man likās, ka nespēšu to vairs izturēt un esmu tur apdedzināts. Mans sods bija aptuveni pusē, kad nespēju vairs noturēt asaras un šņukstus. Tas protams manus audzinātājus vēl vairāk uzkurināja un nezinu vai viņi arī nenošmauca skaitu,jo līdz šim viņi skaļi skaitīja līdzi, bet redzot manas asaras un šņukstus, viņi skaitīšanas vietā sāka draudēt, ko vēl ar tādu gaudulīgu kuci varētu darīt. Bija pienācis pēdējais sitiens un viņi atgriezās pie galda, kamēr es paliku piesiets pie margas. Man bija pazudusi laika sajūta no nupat piedzīvotā. Nezinu cik ilgi jau stāvēju piesiets. Vienīgais par ko varēju padomāt bija tas, cik ļoti sūrstēja loceklis. Attapos vien tad, kad namamāte bija pienākusi man klāt un teica - Žēl, ka nenofilmēju to visu. Būtu ko parādīt kolēģiem, lai viņi zina kāpēc tu būsi arī mans šoferis. Pa to laiku bija pienākusi arī Kundze un teica, ka esot laiks doties mājās.