Stāsti / Vecmāmiņas draudzene...

Pavisam neses, karantīnas laikā, es paliku bez darba, tāpat kā daudzi cietu no Covid-19 vīrusa. Nepārprotiet, es nesaslimu ar to, bet mans uzņēmus vairs nespēja nomaksāt telpu īri un pasūtījumi ar vairs nenāca ik dienas. Bija jāveic štatu samazināšana un par cik biju viens no darbiniekiem, kuri darbu uzsāka nesen, biju vismazāk aizsargāts. Nodarbojāmies ar dažādu produktu izstrādi un izveidošanu līdz fiziskam stāvoklim. Es vairāk darīju fizisko darbu, veidoju mēbeles, principā darbojos ar kokapstrādi. Palicis bez darba, vairs nespēju nosegt īri ilgtermiņā un devos dzīvot pie vienīgā cilvēka, kurš man ir kaut cik tuvs, mana vecmāmiņa. Viņa ļoti priecājās, ka spēju gan malku sanest, gan mājas darbus apdarīt, jo tobrīd tas bija vienīgais veids kā varēju palīdzēt. Es neesmu slinks, tapēc ātri darbiņi apsīkās, bet vecmāmiņa atrada jaunus un jaunus neikus, ko man izdarīt - gan sienas nokrāsot, gan veļasmašīnu salabot, gan arī pa kādam apmaksātas darbiņam pie kādas no kaimiņienēm. Viena no šīm kaimiņienēm jau sen meklēja kādu, kurš varētu fasādi nokrāsot un arī visus logu rāmjus, durvis viņa jau sen vēlējusies pārkrāsot. Tā kā bija tiko sākusies jauna un saulaina nedēļa, es nolēmu, ka ir īstais laiks krāsot. Pirmdienas pēcpusdienā es arī ķēros pie darba - veicu sagatavošanas darbus, nomazgāju sienas no visiem gružiem, sāku gruntēt un spriedu, ka labāk visu izdarīt pareizi un pedantiski, pārāk laba draudzene manai vecmāmiņai lai haltūrētu. Pāris vārdus jau biju mijis ar vecmāmiņas draudzeni, viņa jau sen viena un neviens no bērniem neveltot uzmanību. No draugiem un draudzenēm daudzi jau sen citā saulē, lai gan pašai jau tikai nesen 65 palicis. Solīja ka labi samaksāšot, ja viņai patikšot, tikai par krāsas toni viņa nemācēja teikt, kādu gribētos. Es vēl nobrīnijos, ka vajadzēja jau viņai pašai izdomāt, tomēr piekritu tam ka pats izdomāšu. Lēnām vakars bija piezadzies un Vija, kā vēlāk uzzināju Violeta īstajā vārdā, dzina mani prom, apnicis viņai jau ka dīdos gar logiem un gribot skatīties televizoru, lai es dodos mājās. Es paklausīju, sāku pārģērbties dārzā un vēl nespēju aprast ar to, cik savāda šī omīte un pat mazliet nepieklājīga. Atvadījos un steidzos uz autobusu, lai dotos no Dārziņiem uz Ķengragu pie savas vecmāmiņas. Spriedu, ka jāierodas daudz ātrāk, lai otrdien paspētu nogruntēt visu māju. Otrdiena iesākas veikli, vecmammas pankūkas un iesaiņotās pusdienas, es pat nespēju pateikties viņai par rūpēm savā cienījamā vecumā. Ātri paķēru cepumus narvesenā un jau transportā uz Dārziņiem. Slāju cauri mazdārziņiem un vasarnīcām, kur no vasarniekim čum un mudž. Pārģērbos dārzā un lieki negaidot jau sāku gruntēt, drīz Vija iznāca un sāka rušināties dārzā. Šķiet viņa man ko stāstīja, bet es pa ausu galam kaut ko sadzirdot piebildu - jā, mhm, - un nodevos savās domās. Loga atspīdumā vēroju debesis, zilas un bez mākoņiem, šķiet ka tāds tonis nebūtu peļams šai mājai. Pavisam gaiši, gaiši zils, bet nē, varbūt drīzāk oranžu vai pelēku kā pa jaunai modei. “Eu,” - jūtu ka mani parauj aiz rokas, “beidz lidot mākoņos! Iesim ēst.” Es nebiju manījis, ka viņa jau labu brīdi mani sauca un aicināja pusdienās, es jau gandrīz biju visu māju nogruntējis un sagatavojis krāsošanai. Es mazliet sakaunējos un ieminējos, ka vecmamma man jau sagatavojusi pusdienas. “Ēd vien savas pusdienas, vai tad es ko liedzu, tik nāc pie manis pasēdi.” Vija man atbildēja, pamāja ar roku un aicināja iekšā:”Tikai tās drēbes gan nomet priekšnamā.” Es nolecu no trepēm, paņēmu somu un devos iekšā, novilku kreklu un čības, pie biksēm minstinājos, jo šorti kā izrādās man šodien nav līdzi paķērušies, bet nodomāju ka vai tad vecai omei interesēs, kas man kājās. Noliku uz margas, lai pasildās saulē un vienās apakšbiksēs iegāju virtuvē. Paēdām klusumā, Vija vēl mazliet pavīpsnāja par manu kailo torsu un teica, ka viņai vajag labu strādnieku ne mērkaķi un vai tas es nezinot, ka sievietes klātbūtnē jau nevajadzētu kailam nākt. Pasmīnēju un teicu ka es jau mērkaķis, tāds jau varot kaut pliks nākt iekšā, jo kažoks. Vijai šis joks patika un teica, ka vakarā varu ienākt nomazgāties, ūdens daudz neesot, bet ja es pieslēgšot lielo boileri, kurš jau gadu stāvot nepielikts, tad varēšot nomazgāties un abiem mums pietiks ūdens. Nopriecājos, jo grunts jau sen gan matos bija trāpijusi, gan uz muguras un pats vispār nenormāli sasvīdis biju, apsolījos pieslēgt, ja izdosies. Laiks līdz vakaram paskrēja veikli, māja nogruntēta un sāku kasīt vietas ap logiem, lai pielabotu vietām izbirišo apmetumu. Vienu vecu kaļķa apmetuma maisu atradu šķūnī pēc Vijas norādījumiem, pavisam ātri pielaboju un ar rīvdēli izrīvēju, lai viss labā un vienādā līmenī, pašam jau prieks ka tik labs rezultāts. Pieklauvēju, dzirdot Vijas atbildi devos iekšā un sāku demontēt veco boileri. Kāds bija man izdarījis pakalpojumu un kastē ielicis visus nepieciešamos savienojumus, pakulas, skrūves un pat muciņu ar pleciņu, lai pievilktu skrūves, ja tas būs vajadzīgs. Pēc pusstundas jau izdevās atgriest krānu un boileris lēnām sāka pildīties un atlika tikai ieslēgt. Vija smaidīja, vēroja kā man veicas un teica, ka rokas mērkaķim no dirsas neaugot, jau atkal nobrīnijos, ka tādas lietas nāk no omītes mutes, šoriez nepaliku atbildi parādā. Teicu, ka nu vajadzēs mērkaķim banānus barot, viņa man par lielu pārsteigumu, atbildēja: “Tu labāk pats ar savu banānu padalies!” Un viņa sāka skaļi smieties kā kutināta, es viegli nosarku un jau atkal viņa sāka smieties. Es noņurdēju, ka eju dušoties un aizvēru durvis mazliet vēl nobrīnoties, kā mana jaukā un mīļā vecmāmiņa ar šādu omīti tik labos draugos. Es jau labu brīdi biju zem karstā ūdens, kad jutu ka gaiss sakustās un ieplūst aukstais gaiss, atvēru acis un Vija pavērusi dušas aizkaru skatās uz mani. Nedomājot pieliku rokas priekšā loceklim, viņa neapmierināti pagrūda tās nost un teica:”Man par ūdeni ir jāmaksā, tu varētu mazliet pasteigties, lai man arī pietiek, vai arī domā te vannoties.” Es teicu, ka jau beidzu un nekautrīgi izkāpu no dušas. Sāku kails slaucīties un domāju, ja jau ome perversa, lai skatās un man pat nebūs kauns no tā. Man nav sportista augums, kā arī neesmu nekāds puika. Zināju, ka viņa grib tikai izklaidēties un acīmredzot mans iepriekš izrādītais mulsums un kautrība viņai tikai liek vairāk uzjautrināties. Tomēr, mana uzvedība un pompozitāte nemaz nesatrauca, viņa paliecās uz priekšu, atvēra vannas krānu, iestūma renstelē korķi un sāka laist karsto ūdeni. Viņa no delnas noņēmusi matu gumiju salika savus krāsotos matus astē, lēnām sāka pogāt vaļā savu balto blūzi un nemaz nelikās ne zinis par faktu, ka es jau trausos kājās, lai uzvilktu savas labās bikses un meklēju veidu kā aizspraukties viņai garām. Viņa nolaida pār pleciem balto blūzi, pagriezusi man muguru viņas rokas aizliecās aiz muguras un attāķēja krūšturi un novilka lences pār saviem saulē sadegušajiem pleciem. No krūštura palikuši stipri nospiedumi uz viņas muguras un redzēju kā uz grīdas nokrīt baltais un milzu krūtīm paredzētais krūšturis. Viņa paspēra to ar kāju pie veļas mašīnas un atpogāja savus haki krāsas šortus, tie noslīdēja no viņas treknās pēcpuses un viņa manā priekšā bija tikai vienās omīšu biksītēs. Man bija neērti, loceklis bija sacēlies un spiedās laukā no neaiztaisītās bikšu priekšas. Es nemaz nesapratu, kapēc esmu tik uzbudināts un viņa pagriezusies redzēja manu bikšu priekšu izspiedušos, pasmaidīja un teica, ka to tādu jau sen nav redzējusi un vīrs viņai tik jauns nomiris, ka nepaspēja visu izbaudīt kā gribētos. Es neko neteicu un vēroju viņas milzu krūtis - krūtsgali piebrieduši, maigi rozā, kā jaunai meitenei. Krūšu zirnīši mana rādītāj pirksta resnumā, pašas areolas gandrīz tik pat lielas kā manas plaukstas. Laigan āda citur uz viņas ķermeņa šķita novecojusi, saulē nodegusi un mazliet sažuvusi, tad pašas krūtis izskatījās tik maigas un saules neskartas. Vienmērīgā tonī, es novērsos un pavēries uz leju redzēju, kā caur baltajām biksītem Vijai redzams pamatīgs kaunuma kušķis, daži mati pat izlīduši pa maliņu laukā. Man vienmēr patikušas sievietes ar kušķīti, mazliet koptāku, bet arī šis mani spēja uzbudināt vēl vairāk. Ievērojusi manu skatienu, viņa aizlika savus pirkstus aiz biksīšu gumijas noslidināja tās pār savu pēcpusi. Vija pasmaidīja redzot ka alkatīgi skatos uz viņas augumu, viņa pastūma dušas aizkaru pavisam vaļā un pastiepa man savu plaukstu, satvēru to un ļāvu viņai atbalstīties, lai vieglāk pārkāpt pār vannas malu. Viņa lēnām ieslīga ūdenī un vēroju kā karstais ūdens apņem viņas miesu. Ūdens pacēla lielās krūtis un krūstgali pavērušies uz augšu, melnais kaunuma apmetojums pazudis ūdenī šķita vēl melnāks. Viņas augums nebija perfekts vecums un laiks darījis savu, kārtīgs puncītis zem milzu krūtīm un arī gurniem ticis savs tauku slānis, bet viņa izskatījās tik erotiski, uzbudinoši. Viņa palūdza man padot mazu dvielīti, saslapinājusi to ūdenī viņa lēnām apslapināja seju ar to un uzlikusi slapjo dvieli uz acīm atviegloti nopūtās. “Tu ilgi tur stāvēsi vai palīdzēsi man mērkaķi?!” Vija klusi noteica. Es pieliecos un lēnām pieskāros viņas krūtīm, kuras pa pusei izlīdušas no vannas ūdens, glāstīju ar pirkstu un lēni apļoju ap areolu, brīžiem viegli pieskāros viņas krūtsgalam. Satvēru to ar diviem pirkstiem un mazliet saspiedu, viņa notrīsēja un redzēju, ka viņas roka jau labu brīdi spēlējas starp kājām. Otra roka pasniedzās un piespieda manu plaukstu pavisam klāt milzu krūtij. Tā bija mīksta un trekna, āda pavisam maiga silta. Es uzliku otru plaukstu uz viņas augstilba un lēnām glāstīju to. Es sasprindzis gaidīju, kādu viņas zīmi, un tādu sagaidīju - viņas labā roka pavilka manu plaukstu tuvāk savam vēderam. Es sapratu mājienu un lēnām ieslidināju pirkstus starp viņas kājām, ieslidinājis savus pirkstus kaunuma apmetojumā - es mazliet pārsteidzos un sakustināju ūdeni, tas ar mazu vilnīti atsitās pret viņas krūtīm. Tās sašūpojās un sasitās kopā. Es jutu cik maigi ir viņas matiņi, lēnām izjutu kur atrodas mani pirksti un atradu palielo kliktoru, kurš piebriedis un izspiedies starp kaunuma lūpām. Ūdens bija karsts, bet šķita ka arī no viņas nāk karstums, kurš silda manus pirkstu galus. Es lēnām centos ieslidināt tos viņā, bet viņa pavilka manus pirkstus tuvāk kliktoram un es iekārtojies ērtāk pie vannas malas, centos to maigi apmīļot. Kādu brīdi centos atrast ērtāko pozīciju un ritmu, un šķiet ka lēnām sāka izdoties. Viņas elpošana palika manāmi ātrāka, es saspiedu maigi viņas krūti, cik es to varēju aptvert un viņa aplika plaukstu ap manu kaklu un pievilka manu seju pie savas krūts. Es sapratu mājienu un maigi noskūpstīju viņas krūtsgalu, jutu ka viņa labsajūtā izliec muguru. Turpināju ar maigiem skūpstiem un mēles skārieniem, lēnām sāku sūkt un pat maigi paknaibīt ar zobiem. Viņa klusām elsoja un čukstēja, lai es neapstājos, tapēc es piesūcos pie viņas krūts un centos nezaudēt ritmu un mazliet stiprāk sāku masēt viņas kliktoru. Jutu cik ļoti piebriedis ir viņas krūtsgals manā mutē, apņēmu to ar lūpām un ar mēli skāru tā pašu virspusi, vienlaicīgi turpināju sūkt to. Es biju gatavs beigt bez pieskaršanās savam loceklim, tas pulsēja iespiests neērtā pozā. Dzirdēju kā viņa noelšas un piespiež manu galvu ciešāk pie savas krūts, es iekodos areolā un atvēris muti centos iesūkt visu ko vien varēju savā mutē. Jutu kā mana otra roka tiek saspiesta starp kājām, plaukstas muskuļi jau lēnām sāka smelgt, bet neapstājos un ar atvieglojumu izdzirdēju Viju skaļi izpūšot gaisu, un atslābstot. Viņa atlaida manu galvu un atstūma manas rokas, noņēma slapjo dvieli un redzēju viņas seju sasarkušu pavisam sarkanu. Viņa smaidīja un teica:”Redzu ka tev koptas krūtis un arī dabīga peža, vai ne?!” Es piecēlos, un apstiprinoši noņurdēju. Mans loceklis sāpīgi prasīja pēc uzmanības, Vija teica, ka aši nomazgāsies, lai es pagaidu ārā un viņa norādīja, ka apģērbties nevajadzēs. Es izgāju, paņēmu telefonu un uzvanīju vecmāmiņai, ka gaidīt nevajag, es būšu vēlāk, jo Violetai vajag palīdzēt ilgāk šodien. Cerīgi gaidīju brīdi, kad varēšu pats atviegloties un beigt. Cerēju, ka izdosies ilgi noturēties un nebeigšu pēc piecām sekundēm no jauniegūtā uzbudinājuma. Vija iznāca no vannas istabas halātā, pasmējās ka es turpat dīdos pie durvīm un aicināja doties uz guļamistabu. Sak jaunulis ne kārtīgs vecis, es nepaguvu pat pamiršķināt, ka viņa jau nometa halātu no pleciem un veikli aizsoļoja uz guļamistabu. Es pagriezos, aizsteidzos un aizslēdzu ārdurvis, šādā brīdī negribētos, lai kāds kaimiņš mūs iztraucē. Es novilku džinsas, norāvu apakšveļu zem ceļiem, no locekļa jau izpilēja pile. Loceklis stingri sacēlies, uzmetis aši skatu spogulī, es atmetu matus uz pakausi un ievilcis mazliet vēderu steidzos Vijai pakaļ. Turpinājums sekos... Autors: aivars.liepnieks@gmail.com