Stāsti / Kursabiedra mamma 4...

Šīs būs pirmās brīvdienas, ko pavadīšu kopā ar Kundzi. To jau sapratu vakar, kad viņa teica, ka šajās brīvdienās savas mantas varot atstāt somā. Parasti brīvdienu rītos vārtījos pa gultu un domāju, ko pasākt. Bet šorīt atmiņās pārcilāju pēdējo dienu notikumus. Manas pārdomas pārtrauca Kundzes balss - Šurp kuce! Izgāju koridorā un redzēju, ka tualetes durvis ir plaši vaļā. Zināju, ka tūlīt būs atkal jāsakopj Kundzes pežiņa, tādēļ nometos uz ceļiem un skatoties grīdā pierapoju pie Kundzes. Tad atkal sekoja manis apskate. Paņēmusi mani aiz olām viņa pievilka sev tuvāk. Skatos, ka kuce vakar ir grēkojusi. - viņa iesāka. Mēģināju ko iebilst, ka Kundze taču pati gribēja. Bet tā vietā viņas tvēriens kļuva vēl ciešākas un viņa turpināja - Klusē, kuce! Par to tev šodien pienāksies pēriens. Tad viņa palaida mani vaļā un piebilda - Šodien mēs brauksim ciemos, tādēļ tev būs sevi jānoskuj pilnīgi gludu! Nav jau tā, ka sevi nekopu. Vienmēr bija sakopta frizūriņa. Bet tagad to visu dzenot nost domāju, kas Kundzei padomā un kur mēs brauksim. Bija laiks doties. Kundze saposusies lika somā kaut kādas mantas, bet es vēl kails un neziņā stāvēju koridorā. Kādā brīdī viņa pievērsās man. Viņa pienāca man klāt un pieskardamās ar roku pārbaudīja cik labi esmu sevi sakopis un tad lika apģērbties. Mazliet nomierinājos, jo līdz pat šim brīdim domāju, ka Kundze grib pliku manu vest laukā uz ko es galīgi nebiju gatavs. Izejot no kāpņutelpas mūs gaidīja mašīna. Tas bija kaut kāds džips ar tumšiem logiem, caur kuriem nevarēja redzēt, kas sēž iekšā. Kundze apsēdās priekšā un es iekārtojos aizmugures sēdeklī. Pie stūres sēdēja kāda sieviete aptuveni piecdesmit līdz piecdesmitpieci gadi. Pēc balss tūlīt atpazinu Kundzes draudzeni, kura smiedamās jautāja Kundzei, vai kuce esot sakopta. Tad viņa iedarbināja mašīnu un sākām braukt. Brauciens nebija pārāk ilgs. Mūsu galamērķis bija pierīgas vasarnīcu un dārziņu komplekss. Piebraucot pie vārtiem viņa ar pulti atvēra tos un mēs iebraucām pagalmā. Vārti aiz mums aizvērās un uz ielas pusi nekas nebija redzams, jo ielas pusē bija augsta necauredzama metāla sēta. Pārējo teritoriju iekļāva tikpat augsts un necauredzams dzīvžogs. Vidū atradās neliela vasarnīca un aiz viņas šķūnītis. Vēl bija daži koki un pa kādai puķu dobei. Izkāpu no mašīnas un skatījos, kur esam atbraukuši. Līdz aiz muguras izdzirdēju Kundzes draudzenes balsi, kura man teica, lai atnesot no šķūnīša divus sauļošanās krēslus un noliekot dārza stūrī blakus galdiņam. Pagriezos, lai ietu, bet tad Kundze man atgādināja, ka es patiešām esot neaudzināta kuce, jo neesot vēl pliks. Ātri sapratu savu vainu, izģērbos un gāju uz šķūnīti pēc krēsliem. Kad atgriezos viņas jau bija pārģērbušās peldkostīmos. Viņas ērti iekārtojās uz krēsliem, bet man bija ļauts gulēt turpat zālītē. Diena pagāja diezgan mierīgi. Kā par brīnumu viņas mani pārāk neapgrūtināja ar saviem uzdevumiem. Ja nu vienīgi bija jāpasniedz kāds dzēriens. Vai arī Kundze pasauca līdz uz tualetes apmeklējumu. Nezināju cik pat īsti ir pulkstenis, bet vienā brīdī Kundzes draudzene teica, ka ir pienācis laiks. Kundze paskatījās uz mani un teica, lai noplūcu sev žagaru no bērza, kas aug pie šķūnīša un gaidot viņas tur.