Stāsti / Ingas sapņu māja...

Strādāju bankā par klientu apkalptāju. Dienas kā dienas ritēja, bet kāda nedēļa izvērtās neaizmirstama. Ritēja dienas otrā daļa un man iezvanījās telefons, esot kliente, kas vēlas iegādāties māju uz hipotēkas. Izeju pretī klientei un hopā, tā taču Inga, ar ko kopā mācījāmies vidusskolā. Inga nāca man pretī smaidīja, abi prieka pārsteigti sasveicinājāmies un gājām manā kabinetā. Sākumā aprunājāmies kā kuram sokas pa dzīvi. Abi vēl neprecejušies, bērnu nav,čakli strādājam, it kā abiem ir attiecības, bet nekas īpaši nopietns. Ingu atceros no skolas laika, bija riktīga koķete, simpātiska, sportiska, jautra, viņas skatiens varēja sagrozīt galvu jebkuram, bet pat bija ļoti nepieejam. Patika viņai sakārdināt puikas, bet nedevās. Inga bija slaida auguma, tumšiem pagariem matiem, apaļīgu dupsīti un krūtis viņai bija, kā es saku – pilna plauksta, tātad bija kur ieķerties. Tagad sēžu, runājos ar Ingu un skaidrs, viņa nav mainījusies, tā pati koķete, seksīga, jautra, smaidīga. Kādu brīdi aprunājušies par dzīvi, ķeramies pie lietas, Inga ir noskatījusi nelielu mājiņu ārpus Rīgas, grib ņem hipotekāro kredītu. Saku viņai, ka jāiet visam cauri pēc procedūras. Inga keķetīgi noskatās uz mani un saka, visam? Es: “Nu, ja; finanšu situācijai, pirmajai iemaksai, īpašuma novērtejumam, kredīvēsturei.” Inga: “Jā jā, tā jau es arī domāju.” Viņas skatiens visu laiku tik viltīgs, ka rodas sajūta, ka viņas katrā frāzē ir kāds zemteksts. Tieši tā pata kā vidusskolā, viņa tik koķetīgi un viltīgi izsakās, ka visu laiku liekas viņa domā un mēģina ievirzīt sarunu par seksu. Tā nu izejam cauri viņas finansiālai pusei – viss ok. Saku: “Atbilsti, viss ok!” Inga: “Vai tad kādreiz esi domājis citādāk par mani? “ Atkal es uz pauzes, mazliet piesarkstu: “Domāju par finansēm.” Viņa: “Un ja vispārīgi runājam?” Es: “Tu mani izaicini?” Viņa: “Nebūt nē, es tik tāpat iedomājos.” Es: “Atbilsti atbilsti, pati itkā nezinātu.” Viņa: “Kamēr jūs vīrieši nepasakāt, tikmēr ar jums neko nevar zināt.” Es: “Lai nu kas to būtu teicis.” Viņa tik paskatās un atkal viltīgi nosmaida. Es virzu sarunu uz nākamo lietu, pirmo iemaksu, tad izrunājam kredītvēsturi, kur viņa saka, ka viss ok, bet saku viņai, ka man tāpat būs pēc tam jāizpēta, tas nav tik ātri un lai vai kā man gribētos viņai uzticēties, dokumentiem jābūt tīriem. Tad nu atliek pēdējā lieta – īpašuma novētējums. Tas Ingai nav un viņa jautā vai nevar banka to izdarīt. Iepriecinu viņu, ka man ir draugam firma, caur kuru reizēms nodrošinu ātru novērtējumu, pats aizbraucu uz objektu, kur visu safotogrāfēju, novērtēju situāciju dzīvē un draugs pēc tam uztaisa novērtējuma dokumentāciju. Inga priecīga jautā vai tas ir dārgi, saku, ka pa draugam uztaisīsim ar atlaidi. Tā nu saku, ka vajag tik uz to objektu, Inda saka, ka viņai īpašniece (mammas paziņa) iedevusi atslēgas, jo pati dzīvo Latvijas otrā galā un Inga līdz nedēļas nogalei esot apsolījusi ka visu sakārtos, lai varētu kārto dokumentus pirkšanai, ja ne tad nedēļas nogalē atdos atslēgas. Tā nu vienojāmies, ka pēc divām dienām tiksimies, jo būšu dabūjis visu info gan par kredītvēsturi gan par īpašuma apkaimi, lai uzreiz pēc tā apskates varētu noteikt tā aptuveno vērtību. Pirms aiziešanas, Inga vien nosacīja: “Zinu, ka varu uz Tevi paļauties!” Es: “Cerams, ka viss būs ok, es jau daudz neko nevaru ietekmēt.” Inga tik atkal viltīgi nosmaidīja un atvadījāmies. Tā nu pienāca diena, kad devos uz Ingas iekāroto īpašumu, visi dokumenti bija kārtībā, atlika tikai novērtēt īpašumu, un jācer, ka ta vērtība būs pietiekama, lai Ingas pirmā iemaksa nosegtu summu, ko banka pieprasa kā minimumu. Piebraucu pie īpašuma, Inga atspiedusies pret savu auto, gaisīgā blūzītē, diezgan īsos svārkos, mati plīvo vējā, smaids viņas sejā staro kā šīs vasarīgās dienas saulīte. Sasveicināmies, saku viņai, ka visi dokumenti ir ok, visa lieta mājas rokās. Viņa: “Tā ir mana sapņu mājā, viņa mani nepievils.” Es: “Ļoti ceru, summa mums ir zināma par kādu saimniece gib pārdod, ja novērtējums būs vismaz tik pat liels, tad viss būs ok!” Saku Ingai: “Topošā saimniece, izrādi savu sapņu māju.” Inga seksīgā gaitā pa priekšu man ver mājas durvis un izvadā pa visu māju. Sākām ar pagrabu, pirmo stāvu, otro. Visu fotogafēju un ir skaidrs, ka novērtējums noteikti nevel tik augtu kā nepieciešams. Saku Ingai, ka pagaidām izskatās čābīgi. Inga, bet es taču te visu saremontēšu un būs super. Es: “Bet priekš remonta, kas te nepieciešams vajadzēs diezgan padaudz naudas, Tev jau tikai pirmai iemaksai ir ko iemaksāt, bet ja novērtējums būs zemāks par saimnieces cenu, tad Tev pat pirmai iemaksai nepietiks, kur nu vēl remontam.” Inga: ”Tu taču vari to novērtējumu mazliet pavilkt uz augšu.” Es: “Te izskatās, ka būs jāvelk tik augstu, ka tas izskatīsies pārāk aizdomīgi.” Inga: “Ir jau vēl bēniņi, uzkāpsim?” Es tāds norūpējies: “Labi labi, bet diez vai tas ko baigi mainīs.” Es novelku zemē trepes un Inga pēkšņi pieiet man priekšā un kāp pa tām pirmā. Turu trepes un acis pašas vēršas uz Ingas skaistām kājiņām un tad augstāk.. Es nosarkstu, jo manām acīm paveras Ingas kailais dupsīts un viņas vāverīte. Pie sevis nodomāju, VIŅAI NAV KĀJĀS BIKSĪTES! Inga: “Tu kāpsi augšā, vai nē!” Esmu apmulsis, nosarcis, kāpju augšā, sirds sitas strauji, sāku svīsts. Uzkāpju augšā un Inga stāv pie loga, atspiedusies uz palodzes: “Tu paskaties tikai, kas par skatu!” Es pieeju viņai blakus, pa logu paveras pasakains skats uz ieleju ar ezeru, kalnu, laukiem.. kā gleznā. Inga: “Un cik šis skats būtu vērts? “ Es: “To grūti novērtēt naudā.” Viņa: “Bet tas taču palīdzētu novērtēt tuvāk saimnieces cenai, vai ne? “ Es: “Diemžel ne pietiekami tuvu.” Inga mazliet piemiegusi acis: “Un tas skats pirms kāpi augšā, vai tas varētu palīdzēt novērtējumam?” Es tai brīdi paliku bez valodas, man likās, ka man sirds izlēks pa muti. Inga: “Nu?” Es stostīdamies meklēju vārdus kā korektāk pateikt viņai. Inga ar vienu zibenīgu kustību norauc savu blūzīti : “Un šis skats? “ Skatos uz viņas lieliskām krūtīm, kuras tā vien gribas saķer, skūpstīt, glāstīt. Bet turos kārdinājumam pretī, jo saprotu, ka tā nebūtu pareizi. Inga pēc dažām sekundēm ar vienu rokas kustību atpogā svarka pogu un nu viņa manā priekšā stāv pilnīgi kaila, tikai augstpapēžu kurpes kājās. Inga:”Varbūt šis pamainīs novērtējumu?” Es vēroju viņas fantastisko ķermeni, viņas pēžiņu, kuru klāj smuki kopts apmatojums, krūtis, kuras izgaismo no loga iespīdējusī saule. Inga stāv manā priekšā: “Kā tad būs?” Es saņemos un saku: “Inga, Tu esi fantastiska, tici man, es turos ar visām ķetrām pret, lai saglabātu profesionālismu tagad, tā nebūtu pareizi, ja es.. “ Inga pastiepj roku pret mani un pirkstu piespiež pie manām lūpām. Viņa: “Vai dzīvē viss jādara pareizi? Ir taču reizes, kad jārīkojas arī nepareiz, lai dzīvē varētu baudīt skatus kā šis, vai ne?” Es pat nepaspēju neko atbildēt, kad Ingas lūpas saskārās ar manām, man no rokām izkrita visi papīri, telefons.. es biju Ingas varā. Mūsu skūpsts izkausēja laiku, telpu, bijām tikai mēs abi.. pēc mirkļa mana žakete, kaklsaite jau gulēja zemē. Manas rokas bija cieši apskāvušas Ingas kailo miesu, glāstīju viņas maigo, tvirto dupsīti, garos tumšos matus, maigās, mīkstās krūtis un jau pacietos krūšu galiņus. Viņa mani atbrīvoja vienu pēc otra apģērba gabala, līdz man kājās bija palikušas tikai bikses. Inga attaisījas siksnu, atpogāja pogu, atvilka rāvējslēdzēju un viņas roka ieslīdēja manās biksēs. Viņa satvēra manu piebriedušo locekli, kas jau ieraugot viņas pliko dupsīti kāpjot pa trepēm, bija kaujas gatavībā. Inga atrāva savas saldās lūpas no manām un čukstus: “Karst gan!”, un viņas skūpsti slīdējas zemāk pār manām krūtīm, vēderu, līdz tās sasniedza manu locekli. Ak kas tā bija par sajūtu, biju Ingas varā, viņa tik prasmīgi aplaimoja manu draudziņu, ka biju septītās debesīs.. (turpinājums sekos)