Stāsti / "Laterna" 2. Daļa...

– Ej pie viņas… – Ronijs sacīja... Divas šausmās ieplestas acis raudzījās uz Roniju. – Vai tu esi jucis? – Dereks izmeta un izkampa no drauga rokām savu vīna glāzi. Iemalkojis to, viņš spēji turpināja, tikai trīs reizes piezemētākā balss tembrā: – Tādām sievietēm, kā – Šerīna neinteresē tādi vīrieši, kā es. – Dereka pleci sakumpa šaurāk, un skatiens pievērsās apaļajam kroga logam. Ronijs sēdēja un tagad vērās draugā gluži mēms. Viņa seja izskatījās tā, it kā viņš tikko būtu dabūjis pa to ar grīdas lupatu. Ronijs vienkārši nespēja saprast, kā vīrietis ar tādu izskatu var būt tik zemās domās par sevi. Taču tad, Dereks pamanīja, ka Ronija lūpu kaktiņi lēni trausās uz augšu. Roniju pašu par pārsteigumu, pēkšņi piemeklēja tāda, kā mirkļa atskārsme. – Kas ir? – Dereks pamanījis ko aizdomīgu drauga fizionomijā, vaicāja, taču Ronijs tikai turpināja lūkoties draugā, muļķīgi smaidīdams. – Nē, nē, nē… – Ronijs grozīdams galvu, tikai atkārtoja un viņam nebija viena no tām klusākajām balsīm. – Kas ir? – Dereks atkārtoja un, sajuties gaužām nepārliecināti, sagrozījās kroga krēslā. – Nevar būt! – Ronija acis iepletās un plaukstas spēcīgi piezemējas pret galda virsmu, glāzei nodrebot. Un tad viņš bija pilnīgi drošs. – Tu-tu, taču esi jauna… – Viņš pilnā balsī sāka smieties, turēdams savu lielo ļumīgo vēderu, kas vibrēja, pārkarājies pāri jaunieša jostai. – Cst! – Dereks acumirklī iztrūcinājās no vietas un sajuta iekožam pamatīgu karstumu savos pietvīkušajos vaigos. Dereks tagad varēja atgādināt noziedznieku, kurš ir tikts pieķerts notikumu vietā. – Zini? Tas daudz ko izskaidro. – Ronijs ar vidējo pirkstu izslaucīja acu kaktiņus no tur saskrējušajām asaru tērcītēm. Sirds dunēja Derekam ausīs. Vīrietis, izstiepis kaklu, palūkojās uz letes pusi. Šerīna bija pagaisusi virtuvē. – Beidz tevi ir pārņēmusī īstākā paranoja. – Labi! – Dereks skarbākā balsī iesaucās. Gaisu piepildīja saspringts klusums. – Varbūt attiecībā uz meitenēm arī esmu nedaudz… – Dereks sarauca pieri un šķita ar patiesu grūtību, tomēr izgrūžam to vienu vārdu: – …Nepieredzējis. – Pēkšņi Dereka pleci brīvi sašļuka, saspringumam pagaistot no viņa ķermeņa. – Vai tagad esi apmierināts? – Viņš ielūkojās drauga sejā. Pēkšņi Ronijs smaids pagaisa no lūpām, bez jebkādām pēdām. Ronijs pavērās caur apaļo kroga lodziņu, kur debesis iekrāsojās oranžās krāsās un koku galotnes čabēja un šūpojās spēcīgajā vējā. – Hei! – Kas lēcies? – Dereks šķita, palika noraizējamies par draugu. Ronija zods noslīga pret krūtīm un kādu mirkli tur arī palika. Viņa skatienā Dereks novēroja raizes, tas bija visai nepierasti redzēt Roniju tādu, kaut vai uz mirkli. Viņš allaž bija jautrs. Ronijs dziļi ievilka gaisu plaušās un smagi nopūtās. – Būsim godīgi. Tu esi gudrs, drosmīgs un visai izskatīgs vīrietis. Tevī mīt visas tās īpašības, kuras jebkad esmu vēlējies, taču blakus tev es izskatos pēc niecības. Daba pret mani nav bijusi tik dāsna, kā piemēram pret… tevi. – Mani? – Dereks sajuta sāpīgi kaut ko iedzeļam, tādu, kā vainas apziņu. – Jā, tevi. Piedod, bet man tas ir pieriebies. Dažreiz es vienkārši vēlos ar savu draugu iemalkot dzērienu divvientulībā, vai saproti? – Ronijs skaidroja. – Taču katru reizi, kad mēs attopamies šeit, katra meitene… – Katra meitene pienāk pie mums, apvaicājas, vai drīkst piebiedroties un nosēžas tev līdzās. – Dereks pabeidza un vāri pasmaidīja. – Jā, bet patiesībā viņas visas ir pievērsušās tev, – Ronijs paslidināja pustukšo glāzi ar vīnu uz savu pusi.… – es viņām kalpoju tikai, kā ēsma, ar kuru var pievilināt tevi. – Viņš iztukšoja glāzi sausu. Ja šajā brīdī bija kas sāpīgāks par vainas apziņu, tad tas bija gatavs iznīcināt Dereku no iekšsienas, kā klucis dinamīta. Ronijs smagi nopūtās. – Arī šodien... Arī šodienas sarunas temats ir par to, kā tev kāda uzsmaida, vai… – Ronija balss nodrebēja, un viņš ielūkojās drauga miklajās acīs. – Es neatceros pēdējo reizi, kad runājam par lietām, kurām nav nozīmes. – Ronijs ar dobju būkšķi nolika glāzi uz galda. Dereks pakasīja pakausi. – Piedod, Ronij! Man nebija ne jausmas, ka tu tā jūties. – Viņš piespieda roku drauga plecam. – Ja tu nevēlies šeit palikt, mēs varam vienkārši pazust. – Nē… – Viņš klusi bilda. – Esmu parādā tev vīnu. Draugu skatieni satikās, un abu sejas beidzot izgaismoja kopējs, draudzīgs smaids. Dereks juzdams situāciju ieplūstām labākās dzīlēs, visbeidzot uztrausās kājās, atvainojās un salīcis aizgāja uz kroga otru galu. Viņš paskaidroja, ka bija cieties tik tāl, ka šķita urīns, izsprāgs caur viņa acu dobumiem. Ronijs pasmējās un jau cēlās, lai dotos pēc papildu dzērieniem, sev un Derekam. Kroga durvīm paveroties, tajā ienāca divi skolas studenti. Lielākā daļa šo studentu ieradās krogā nolaist pirmseksāmena tvaiku. Ronijs nepievērzdams uzmanību nevienam no tiem, pārliecinātiem soļiem slāja uz letes pusi. Kamēr jaunietis nostājās pie letes un gaidīja no virtuves pavīdam Šerīnu. Tikmēr netālu no viņa, pie galdiņa apsēdās tie paši studenti. Viņi vēl aizvien runāja visai labi sadzirdamā balsī. – Nu kur ir tā tava vecene, kuru tu man tik ļoti gribēji parādīt, Valko? – Viens no studentiem nepacietīgi jautāja, savam draugam. – Vajadzēja būt te pat. – Valko, izstiepis kaklu, lūkojās virtuvē. Tad nepacietīgi un ritmiski piesita plaukstas pie galda un pagrieza galvu pret Roniju. Valko ieraudzījis jaunieti, piebikstīja draugam ar elkoni. – Hei, Eiven? Paskaties uz tā resnā pakaļu! – Viņi raustījās klusos smieklos. Ronijs nelikās ne zinis, viņš tikai pētīja dzērienu karti. Ronijs nebija pārliecināt vai vēlas vēl vienu glāzi ar vīnu, viņš tomēr deva priekšroku tumšajam alum. – Vai tu jau esi viņu drāzis? – Pēkšņi Eivens iejautājās pie galdiņa. Un Ronijs nemierīgi palūkojās ar savu iesāņus skatienu uz studentu pusi, lai viņus labāk nopētītu. – Vēl nē. – Valko kasīja savu pakausi, kurš bija gludi skūts. Viņa ausis bija atliekušās, kā buras. – Domāju šodien noteikti, to izdarīšu. – Labs, vecīt! – Eivens iesmējās tādos, kā jēlos smieklos. – Viss nav tik vienkārši. – Valko izklausījies nervozs, kad skaidroja draugam. – Kā tu to domā? – Viņa ir tāda kā… nu… ēē… – Valko visiem spēkiem centās atrast piemērotāko vārdu. – nedevīga, vai saproti? Viņu sarunu pārtrauca glītās apkalpotājas sejiņa, kura pavīdēja no tumšās virtuves. Šerīna spēji pietuvojās letei un, ieraudzījusi Roniju sev priekšā, atplauka smaidā. Meitene pazibināja acis uz vietu, kur pirmīt sēdēja Dereks un viņās sejā iegāzās tāds kā neliels sarūgtinājums, neredzot pie tā sēžam Dereku. – Ronijs, ja? – Viņa piespieda plaukstu pie krūtīm. – Jā. – Viņš pasmaidīja. – Vai Dereks jau ir devies prom? – Viņa ar neviltotu interesi vaicāja, vēl aizvien nepamanīdama divus sēdošos studentus. Ronijs sarauca pieri, palūkojās uz savu galdiņu. – Ak, nē… – Viņš mierinādams sacīja, pacilātā balsī. Tad pievirzījis plaukstas virspusi pie mutes, lai klusinātu skaļumu viņš sacīja, ka Dereks padevās dabas aicinājumam, uz ko Šerīna paķiķināja kā pusaudze. Tad pēkšņi Ronijs redzēja, ka smaids pagaist no Šerīnas sejas un jaunietis sajuta grūdienu plecā, kas viņu pasvieda nostāk. – Sveika mazā! – Valko atbalstījies ar elkoņiem pret leti pamāja ar zodu uz Šerīnas pusi. Ronijs pagriezies galvu un pikti paglūnēja uz abiem vīriešiem. – Hei! Vai jūs neredzējāt, ka es stāvu rindā? – Ei, Resni? – Tev kāds kaut ko jautāja. Un Šerīna saraukusi seju, it kā, zinādama, ka tūlīt sekos, kas nelāgs, lēni nodūra skatienu zemē. Viņai bija patiess kauns. Ronijs klusēja, šķita, ka viņa kājām ir pieaudzis svars. Tagad Valko draudīgi tuvojās, krūtis izvirzījis uz āru. – Es ar tevi runāja, resni! – Valko īpašu uzsvaru lika uz pēdējo vārdu. Ronijs norija pamatīgu kamolu kaklā, taču vēl aizvien neizdvesa ne skaņas. Viņš juta Valko silto elpu spraucamies, un kutinām savu seju. – Valko! Lūdzu, pārtrauc! – Šerīna uzklāja sejai visspožāko un mākslīgāko smaidu, kādu vien varēja tajā brīdi izvilināt. – Viņš šeit bija pirmais. – Viņa centās nomierināt saspringto gaisotni. Valko brīdi šaubīdamies paglūnēja uz Šerīnu un tad atkal uz Roniju. – Uzskati, ka tev paveicās! – Valko draudīgi izgrūda un jau grasījās pievērsties Šerīnai, kad viņu apstādināja Ronija balss. – Tik varens ķermenis, taču galvā svilpo vējš. – Tikai tad kad Ronijs to bija pateicis, viņš atskārta, ka tas bija izteikts skaļi un ne gluži tikai pie sevis. Dereks iznāca no labierīcībām, viņš apstājās kroga tālākajā stūrī, izmisīgi cenšoties aizpogāt bikšu priekšu. Tad sadzirdēja pamatīgu būkšķi, Dereks pacēla skatienu kroga dziļumā, viņš pirmajā brīdi apstulba. Dereka skatienam pavērās Ronijs, kurš bija izsmērēts pret vienu no galdiņiem, un vīrietis ar skūtu galvu draudīgi tuvojās uz viņa pusi, kamēr otrs pārliecies pāri, letei izgrāba no Šerīnas rokām vīna pudeli. Viņa iekliedzās. Nolādēts! Dereks nodomāja. – Tu nožēlosi, ka atvēri muti, Resni! – Valko nelaimi vēstošs pietuvojās galdiņam. Viņš atvēzējis savu dūri un spēcīgi raidīja to pret Ronija vēderu. Valko dūre nogrima jaunieša ļumīgajā vēderā, un viņš redzējis, ka Ronijs sāpēs lokās, noveldamies no galda un spēcīgi atsities pret kroga grīdu, nodārdēja smieklos. Valko jau grasījās atvēzēt labo kāju, lai ietriektu to nekustīgā Ronija “mīlas rokturīšos”, taču negaidot viņu apstādināja roka, kas gulēja uz Valko pleca. Valko apjucis pavērās pār plecu un ieraudzīja divas spilgti zilas acis veramies viņā. Tās bija bargas, un sejā vīdēja pārliecība. Šerīna piespieda plaukstas pie savām tumši sarkanajām lūpām, viņa ar bailēm, un raizēm uzlūkoja Dereku. Sieviete klusībā cerēja, lai viņš netiktu savainots šajā nejēdzīgajā bāra kautiņā. Dereks savilka dūri tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. – Atrodi sev piemērotu pretinieku, tu tārps! – Dereks, atvēzējis roku, trieca to pret Valko seju kā veseri. Šerīna iekliedzās, kad redzēja, kā Valko pārlido pāri galdam un viņa skūtā galva atsitās pret dēļiem klāto grīdu. Kā par brīnumu, Valko nezaudēja samaņu, taču uzreiz pieslieties kājās viņam arī neizdevās. Eivens ar šausmās ieplestām acīm nespēja noticēt, ka draugs no viena sitien aizlidoja tik tālu. Viņš atrāva vīna pudeles korķi un laka to kā ūdeni, vīns izspraucās, pāri studenta lūpu kaktiņiem notraipot kreklu. Viņš nolika pudeli uz letes un nesās virsū Derekam. Eivens atsvieda viņu uz galda un piespiedis Dereka abas rokas ar savām kājām, raidīja dūres pret Dereka seju, kā kaķis. Dereks sajuta iedzeļam spēcīgas sāpes degunā un apakšlūpā. Viņš centās izvairīties, kā mācēja un viena no Eivina rokām spēcīgi atdūrās pret galdu. Dereks sadzirdēja lūztam kaulus. Viņš kaut kā spēja atbrīvoties no Eivina tvēriena un nogrūst vīrieti nost no sevis. Pār Šerīnas vaigiem tecēja asaru tērcītes, kad viņa ieraudzīja plūstam asinis no Dereka deguna un lūpas. Dereks sapurināja galvu, garajiem, melnajiem matiem graciozi plandoties pār viņa pleciem. Viņš notrauca asinis no sejas un uzrāva guļošos Eivenu no grīdas. Eivens gārdza sāpēs un turēja savu roku, kura brīvi nokarājas pie stumbeņa. Viņš nespēja noticēt, ka tā ir lauzta. Dereks pārvilka studenta krekla apkakli krietni pāri pār ausīm, tā ka viņš neko neredzēja. Tad sekoja vēl viens sitiens pa Eivina seju. Students apkrita pret leti un vairs nepiecēlās. – Uzmanies! – Šerīnas spalgā balss iesaucās krogā. Dereks paspēja tikai noķert viņas šausmu pārņemto skatienu, pēc kā sagāzās uz priekšu, kā nocirsts koks, kad Valko izšķaidīja pret vīrieša muguru vienu no kroga krēsliem. – Ar tevi ir cauri, smukulīt! – Valko uztrauca augšā Dereka ķermeni, norūcis, kā meža dzīvnieks. Pacēlis Dereku, virs savas galvas, kā tādu lupatu lelli, raidīja viņu pāri daudzajiem kroga galdiem. Derekam sāpīgi piezemējoties pret galdu atskanēja spalgs ” krakt”. Uz mirkli vīrietim šķita, ka tās varēja būt viņa ribas, kas pārlūza, taču tā bija tikai viena no kroga galda balstu kājām. Dereks izslējās stāvus, viņam bija nepieciešams atbalstīties, lai pilnvērtīgi nostāvētu. Viņa garie mati bija pielipuši pie sejas. Šerīna kunkstēja, un Ronijs jau slējās augša kājās. Valko to ieraudzījis slāja uz rešņa pusi neizskatījies diez ko labāk. Dereka ķermenis kliedza sāpēs, taču viņš nevarēja pieļaut, ka draugam nodara pāri. Kad Valko bija uzgriezis muguru zilacainajam vīrietim. Dereks viņu trieca pret kroga kaktu, un Valko beidzot sabruka kā kartupeļu maiss, atsizdams galvu, un, palicis nekustīgi, guļam. Dereks smagi nopūtās un viņa rokas brīvi nokrita gar sāniem. Viņš palīdzēja Ronijam piecelties, taču īstā palīdzība bija nepieciešama Derekam. Šerīna iznesās no letes un pieskrēja pie Dereka. Viņa palūkojās uz vīrieša seju un sagrāba muti. Derekam griezās galva. Un tad sekoja tumsa. *** Logiem bija cieši aizvilkti aizkari. Dereks raustījās miegā un skaļi vaidēja. Piepeši jūras zilās acis plaši atsprāga vaļā un Dereks pieslējās gultā pussēdus. Viņa krūtis drausmās cilājās te augšā te lejā, viņš tikko spēja nomierināt nemierīgo elpošanu. Uz pieres vīdēja plāna sviedru kārtiņa un starp lāpstiņām lēni noslīdēja vairākas sviedru tērcītes. Kailā ķermeņa augšdaļa sarkanīgajā gaismā izskatījās iespaidīga, pār izteikto vēdera muskulatūru, kura atgādināja gludu ķieģeļu sienu, slējās vairāki milzīgi zilumi. Viņam bija nepieciešams, kāds mirklis, lai aptvertu, kur viņš atrodas, taču arī pēc šī mirkļa viņš nespēja atpazīt vietu, kurā atradās. Dereks palūkojās zem segas, viņš bija pilnīgi kails. – Kur es esmu? – Viņš drīzāk skaļi domāja, nekā kādam to vaicāja. – Un kurš mani izģērba? Dereks pavērās apkārt. Nekā daudz šeit nebija. Nomierinājis elpošanu, Dereks beidzot pilnvērtīgi ievilka gaisu. Viņa deguns vēl aizvien smeldza sāpēs. Gaiss bija patīkams, tajā vēdīja pēc svaiga koka, zāļu tējām un augļiem. Istabu piepildīja sarkanīga un intīma gaisma. Sev priekšā viņš redzēja tādu, kā caurspīdīgu dzeltenu zīda priekškaru, kas karājās no griestiem. Un pēkšņi no tā iznāca Šerīna. Viņa izskatījās tikpat skaista un valdzinoša, kā pirmo reizi, kad Dereks viņu ieraudzīja. Viņas matu cirtas ietvēra šaura zelta stīpiņa. Viņa rokās turēja metāli toveri piepildītu ar ūdeni. Viņa bija pārģērbusies. Svīteris viegli ieskāva viņas daiļo augumu, lejā līdz pašiem gurniem, kakla izgriezums atsedza vienu kailo, plecu. Šerīna neko nepaskaidrodama, pienāca pie gultas, kurā Dereks gulēja ar atkailinātu augšdaļu un nosēdās viņam līdzās. Dereka pulss dunēja deniņos, viņš nebija tik satraucies pat tad, kad Valko draudīgi viņu pārlidināja pāri visam krogam. – Paldies, Dievam! Tu esi piecēlies. – Viņa atplauka tādā kā raižu pilnā, vārā smaidā un atglauda pie pieres viņam līpošo sviedraino matu šķipsnu. Dereks burtiski nodrebēja no Šerīnas siltā un maigā pieskāriena. Un viņa tūlīt pat ķērās viņu mierināt ar saviem glāstiem. Viņš aizvēra acis un dziļi ieelpoja, kad atkal tās atvēra, viņš ieraudzīja, cik gan viņa ir skaista. Ku-kur es esmu? – Dereks, galvu grozīdams, vaicāja. – Tikai mieru. – Viņa piespieda savu plaukstu pie Dereka pleca. – Tu esi tajā pašā krogā. Tikai otrajā stāvā. – Viņa redzēja, ka Dereks grasās uzdot nākamo jautājumu, taču sieviete viņu apsteidza: – Ar tavu draugu Roniju arī viss ir kārtībā. Tagad viņš izskatījās pārsteigts. – Nezināju, ka krogam ir otrais stāvs. Viņa pavērās istabiņā. – Bako man uzticēja savu istabiņu, viņš nevēlajās, lai sievietei nakts melnumā būtu jāmēro tāls ceļš, līdz pašām mājām. – Bako ir malacis. – Dereks godprātīgi atzina. – Jā gan. – Viņa laipni attrauca. Sekoja neveikls klusums, viņu acis satikās, un Dereks, nezinādams, kā rīkoties pēkšņi, sāka trausties laukā no gultas, kad viņa ķermeni pārņēma dzēlīgas sāpes. Šerīna nedomātām, tīri reflektīvi centās viņu notvert, un viņi abi atkrita gultā. Dereks juta Šerīnas mīkstās krūtis cauri svīterim piespiežamies viņa kailajai miesai. Viņš atkal nodrebēja. Viņu sejas šķīra skūpsta attālums. Dereka acis drudžaini kustējās to dobumos. Un Šerīna atslīga atpakaļ. Viņa noliecās un iemērca lina lupatiņu toverī ar silto ūdeni. – Ļauj… Tev te nedaudz… jāapmazgā. – Viņa turēdama lupatiņu virs Dereka dzirdēja, kā lāses nograb pret viņa tvirto vēderu. Dereks, norijis brangu siekalu, kamolu ļāvās. Šerīna klusēdama un ar silto lupatiņu, cik magi vien spēja, apmazgāja viņa uztūkušo seju. Tad atkal samērcēja lupatiņu un virzījās no kakla uz krūtīm. Derekam šie pieskārieni šķita svētības pilni. Viņš aizvēra acis, un Šerīnas pieskārieni pārspēja sāpes, viņš par tām gluži vienkārši aizmirsa. Dažas minūtes viņš pētīja apkārtni, gluži kā gribēdams pārliecināties, ka nesnauž, klusumu pārtrauca viegls šļaksts. Un Dereks sajuta, kā Šerīna atsedz segu un virzās ar lupatu zemāk. Zem segas izspīlējās neliels pauguriņš un Šerīna nosarka. Dereks acumirklī sajuta kaunu, viņš satraukti pazibināja acis uz sievietes seju un ieraudzīja viņu draiski smaidām, it kā būtu nolasījusi Dereka domas. Dereks sekoja ar acīm Šerīnai, kā, viņa lēni un acis neatraudama, no Dereka izslejas pie gultas stāvus. Viņa bezkaislīgi nometa lupatiņu zemē un nopietnu seju lūkojās Derekā. Tajā vairs nebija satraukuma, pietvīkuma vai kā cita. Šķita, ka sirds Derekam izlēks no mutes. Šerīna satvēra stīpiņu un izņēmusi to no matiem, ļāvusi tumšajām, cirtām izplūst pa viņas glīto sejiņu, un nokārāties pāri kailajam plecam. Viņa piesardzīgi vēroja guļošo vīrieti. Tad novietojusi, savas rokas uz krūtīm, lēni slīdēja uz leju, pārvietodama tās krusteniski, līdz satvēra svītera apakšmalu pie pašiem gurniem. Dereks norija pēdējo nervozo siekalu kamolu. Šerīna spēji pārvilka svīteri sev par galvu, līdz beidzot stāvēja pilnīgi kaila Dereka priekšā...