Stāsti / "Laterna"...

Krogs ar nosaukumu “Laterna” bija tukšs, kad Dereks tajā iesoļoja, pakārdams savu nakts melno mēteli, ko viņš iegādājas no pieklājīga veikaliņa par sūri nopelnīto naudu. Atmosfēra, kas šeit valdīja Derekam visai, labi patika. Eļļas lampas dzelzs turekļos, meta siltas un dzīvas ēnas uz sienām. Tās piešķīra krogam enerģijas plūsmu arī reizēs, kad apmeklētāju tikpat, kā nebija. Pārsvarā šeit apgrozījās tikai skolas studenti. Protams, Dereks nebija viņu starpā, taču šāda veida maskēšanas viņam padevās visai labi. Viņš bija tērpies, garā pelēkā kreklā un melnās biksēs. Matus Dereks tā arī izlēma atstāt garus, tie viņam tīri labi piestāvot, tā reizumis Ronijam (Dereka draugam) bija teikusi, kāda glīta skolas studente, pie kuras Dereks tā arī nesadūšojās pieiet, vakaram izrietot. Tagad tumšie mati bija kārtīgi, tīri un atglausti atpakaļ. Dereks piegāja pie letes un nolika uz tās savas kopā savītās plaukstas, viņā pusē neviena nebija. Bako nebija savos uzdevu augstumos, atstājot apmeklētāju gaidām. Dereks nodomāja. Nekas, šodien es nesteidzos, pārmaiņas pēc varu arī pagaidīt. Laukā valdīja vēl tikai agrīns vakars. Skaists vakars. Tāds vakars, no kura parasti grūti atraut skatienu. Taču, Derekam tas nelikās tik grūti, brīdī kad viņu acu priekšā, no virtuves pavīdēja jauna meitene, ar pārsteidzoši glītu sejiņu. – Atvainojiet, es nedzirdēju jūs ienākam. – Viņa acis nepaceldama pret Dereku, aizsteidzās līdz letes galam, kur nometa smago paplāti pilnu ar tīriem traukiem. – Vai jūs jau ilgi gaidāt? – Viņa zibenīgi slaucīja rokas dvielī, lai ātrāk spētu pievērsties apmeklētājam. – Nē... – Dereks sacīja. Izskatījies ļoti pārsteigts, ieraugot jauno meiteni Bako vietā. Viss, uz ko viņš spēja koncertēt savu redzi, bija – mugurpusē vaļīgi sasietā kleita bez piedurknēm. Un pēkšņi viņš sāka raizēties par lietām, kas pirms mirkļa liktos mazsvarīgas. Dereks mīņājās uz vietas, vēlējies ieņemt pēc iespējas pārliecinātāku stāju, kamēr viņa neskatās, līdz jaunietis sadzirdēja, ka meitenei no paplātes noveļas glāze tai, sašķīstot pret grīdu sīkās driskās. – Nolādēts! – Viņa izgrūda, izklausīdamies norūpējusies. Dereks pārkarājās pāri letei: – Vai jums palīdzē… – Un te viņš palika gluži mēms, ieraudzīdams – kā šī meitene bija noliekusies uz priekšu, garās, tumšās matu cirtas izplūdušas starp viņas kailajiem augšstilbiem, Dereka asinīm lika dzīslās ritēt straujāk. Viņš aši atliecās atpakaļ un centās neblenzt. Meitene ieliecās ceļos, salasīja lauskas, un Derekam pat uz mirkli likās, ka viņa centās tās salikt kopā, kad tas neizdevās, viņa ar drebošām rokām tās iemeta metāla toverī. – Es vēlreiz ļoti atvainojos. – Apkalpotāja visbeidzot apstājās pretim Derekam un ieraugot jaunieti sev priekšā, likās patīkami pārsteigta. Viņa spoži pasmaidīja atverot skatam savus baltos zobus. Meitenei bija tumšas garas matu cirtas, kuras krita pāri kailajiem pleciem. Viņas krūtis nebija lielas, līdz ar to izgriezums, zilajā kleitiņā, bez piedurknēm nelikās tik kliedzošs. Izņemot tos stingros krūšu galiņus, kuri spiedās cauri kleitiņai. – Nekas… – Dereka acis šaudījās apkārt, kā negudras. – Godīgi sakot, esmu visai pārsteigts, jūs ieraugot. – Un pēkšņi Dereks attapās, ka viņa skatiens ir piesiets meitenes krūtīm. – Vai… Amm… Ēe… – Un te viņš aizmirsa otra apkalpotāja vārdu, sajuties pagalam neērti. Uz Dereka pieres izspiedās pāris sviedru lāses. Es noteikti izskatos pēc ķertā. Viņš nodomāja. Tad negaidīti, vārds atausa atmiņā un Dereks to izgrūda laukā no mutes cik, spēji vien varējis. – Vai ar Bako viss kārtībā? – Ak jā, viņam bija kāds svarīgs eksāmens kārtojams, tāpēc pēdējās dienās es viņu aizvietoju. Kā redziet, vēl cenšos iejusties. – Viņa uzlika rokas mazliet zemāk ap gurniem un palūkojās apkārt. Dereks sajuta sviedru tērcītes slīdam starp lāpstiņām vienu pēc otras. Kas notiek? Dereks prātoja. Viņš nekad nebija tā nervozējis kāda priekšā. – Kurš gan būtu domājis, ka krogā ir tik daudz darāmā? – Viņa pagriezusi galvu ielūkojās Dereka zilajās acīs. Sekoja neveikls klusuma brīdis. Dereks zināja, ka tagad būtu kaut kas jāsaka, taču viņš nekādi nevarēja izmest erotisko skatu no galvas, ko redzēja pirms brīža, meitenei noliecoties. – Es… Am… – Viņš domāja, ka ir izgāzies, kā veca sēta, taču meitene otrpus letei tikai paķiķināja, par jaunieša neveiklību. Dereks sajuta kāpjam pamatīgu siltumu vaigos, kuri drošs vien jau tā bija pietvīkuši koši sarkani. – Laikam būšu jūs samulsinājusi. – Pieliekdama galvu, viņa ar koši zaļajām acīm nomēroja jaunieti sev priekšā. – Ko varu piedāvāt? – Tad viņa rotaļīgi atmeta vienu šķipsnu no sejas un, panākusi tuvāk, uzlika savas siltās apburošās rokas uz Dereka delma. Pulss Derekam nu jau dauzījās deniņos, kā traks. Viņa penis biksēs palika ciets, un uz brīdi jaunietis gribējās mesties bēgt. Taču, norijis brangu siekalu kamolu, viņš apspieda vēlmi stostīties un visbeidzot spēja izgrūst cauri sausajām lūpām divus sakarīgus vārdus. – Vīnu, lūdzu! Meitene koķeti pasmaidīja un atraisīja jostas mezglu ap savu vidukli, tas neapšaubāmi uzsvēra viņas sievišķību. Meitene noliecās zem letes pēc kausa. Viņa to nesteidzīgi sāka pildīt, acis ne uz brīdi nenovērsusi no jaunieša sev priekšā, kad sarkanais vīns jau plūda pāri kausa malām, viņa pēkšņi pārsteigumā ieelsās: – Ak, vai! – Viņa sacīja. – Paskat, ko es sadarīju. – Meitene ar rotaļīgu nožēlu izmeta un samirkšķināja acis. Tad negaidīti, kroga durvis atsprāga vaļā, un meitene otrpus letei bailēs iekliedzās, no rokām izlaizdama pudeli. Dereks zibenīgi palūkojās par plecu un tur – pietvīcis sarkans, un vienos sviedros, jau stāvēja Ronijs. Viņa mētelis bija atraisījies vaļā, un pavēra skatam izmirkušo kreklu, kurš bija cieši pielipis pie viņa lielā ļumīgā vēdera un krūtīm. Viņš nepacietīgi notirināja roku, pauzdams nepārprotamu žestu, kas vēstīja, lai Dereks pēc iespējas ātrāk velkot savu pakaļu pie viņa. – Pie Dieva miesām, kā viņš mani pārbiedēja. – Viņas krūtis cilājās te augšā, te lejā. – Vai jūs viņu pazīstat? – Jā. – Dereks negribīgi paziņoja. – Tas ir mans draugs. – Viņš it inkā mierinādams izmeta. – Ak, tā! – Meitene sajutās gaužām stulbi. – Tad jau es pieļauju, ka viss ir kārtībā. – Viņa viegli pasmaidīja un pavērās lejup. – Par šo vīna pudeli Bako man noskrūvēs galvu. Dereku pārņēma pēkšņa līdzjūtība, kad viņš ieraudzīja meitenes rūpju pilno seju – Cik tā maksā? – Viņam sažņaudzās žokļa muskuļi. Apkalpotāja negaidīti palūkojās uz Dereku. – Ak, nē! Es neļaušu kādam tik smukiņam maksāt par manu neveiklību. Aizmirstiet! Dereks pasmīkņāja. Viņš ieslidinājis roku bikšu kabatā un nolika uz letes veselu sudraba monētu. Viņa pārsteigta samirkšķināja acis un uzlūkoja jaunieti. – Šeit ir daudz par daudz! – Meitene, uzlikusi savu roku uz monētas, paslidināja to atpakaļ Derekam. – Es nevaru to pieņemt. – Viņa pielieca galvu un klusi noteica. Dereka sirds dunēja, atbalsodamās ausīs no satraukuma, viņa mugura bija slapja, taču viņš to pārvarēja un šoreiz uzlika savu plaukstu pa virsu viņas un klusi attrauca: – Lai tā paliek jums, kā dzeramnauda. – Dereks centās pasmaidīt, taču izlauzās tikai nepārliecinātas puišeļa smīns. Apkalpotājas tumšajās acīs noņirbēja zilas dzirksteles, palūkojoties uz izskatīgo jaunieti sev priekšā. – Ja kas… – Viņa ar nagiem seksīgi pagrabināja pa leti – …esmu Šerīna. Un ja vēl ko vēlēsies, nekautrējies. – Šerīna koķeti bija pavērsusi savu skatienu pret Dereku, acis daļēji aizsedza tumšo matu cirtas, bet viņas smaids bija draudzīgs un ļoti, ļoti kārdinošs. – Mani sauc Dereks. – Viņš norija brangu siekalu kamolu un, aizmirsis par savu kausu ar vīnu, steidzās pie Ronija. Šerīna viņu apstādināja un, jaunietes apsviedies, apkārt uz papēža ieraudzīja Šerīnas skatienu. Kaut arī viņai nebija nodoma skatīties tieši uz to vietu, viņa pamanīja, kā ir izspīlējies jaunieša penis, un Dereks redzēja, kā pati Šerīna nosarkst vārgajā kroga apgaismojumā. – Paldies! – Dereks pamāja ar galvu un sajuta lielāko kauna dzēlienu savā mūžā. – Vienmēr laipni, smukulī! – Viņas sejā parādījās draisks smaids. Šerīna apmetās riņķi, un devās uz virtuves pusi, viņas sievišķīgi apaļīgajiem gurniem zem zilās kleitiņa kustoties… Ronijs jau bija paspējis ieņemt krēslu, pie apaļā loga. Viņš sēdēja, iekrampējies galda malā, nosvīdis un saņurcītās drēbēs. Dereks apsēdās viņam pretī. – Nu tad beidzot! – Ronijs nepacietīgi noklakšķināja ar mēli. – Tu nu gan proti ierasties ar vērienu. – Dereks piesardzīgi centās iemalkot vīnu, kuru Šerīna bija piepildījusi līdz malām. – Tas nu man ir jāatzīst. – Jā, jā… – Ronijs tikai smagi elpoja un atmeta ar roku. Tikmēr Šerīna jau atkal pavīdēja no virtuves pazibinājusi acis uz Dereku un rokās, turēdama lupatu sāka uzkopt nekārtību. Ronijs turpināja: – Varēsi man pateikties pēc tam. Tagad... – Viņš smagi elpoja. – …tagad man ir nepieciešama visa tava uzmanība. – Ronijs pavērās uz draugu sev priekšā un sarauca pieri. Tad viņš palūkojies pār plecu, uz leti ieraudzīja, kā apkalpotāja neveikli novērsās. Brīdī, kad Ronija skatiens atgriezās pie Dereka, viņš pamanīja, ka drauga vaibstus sašķobīja vēl neredzēts smīns. Ronijs ar īkšķi norādīja sev pār plecu. – Tu viņu pazīsti? Dereks pakratīja galvu. – Tad kas tas par smaidu? – Ronijs uz viņu aizdomīgi palūkojās. Dereks neapmierināti noklakšķinājis ar mēli. – Vai es nedrīkstu vairs smaidīt? – Sasodīts! Protams, ka drīksti. – Šķiet, ka tev pat piestāv. Pat neatceros pēdējo reizi, kad biji smaidījis, vismaz ne šādi. – Vai tas ir tik acīmredzami? – Dereks jautāja. Ronijs nosprauslājās. – To pamanītu pat aklais, vecīt. Nu stāsti! Kā tu viņu pazīsti? – Viņš nemanāmi pagrieza galvu uz letes pusi un pamieloja acis. – Izskatās tīri tā neko… Un Dereks draugam izstāstīja visu no brīža, kad viņš ienāca krogā, līdz brīdim, kad Ronijs tās gandrīz iznesa no eņģēm. – Nopietni? – Ronijs neticīgie iesaucās un izbrīnā savilka uzacis. – Klusāk, pie velna! – Dereks izmeta un sagrozījās krēslā, sajūtoties jau atkal neveikli. – Piedod! – Ronijs sagrāba Dereka vīna kausu savās milzīgajās nosvīdušajās ķetnās un mazliet apslapināja izkaltušo rīkli, pēc kā izgrūda skaļu nepieklājīgu atraugu. – Viņa taču, nepārprotami gribēja. Brīnos, kā tu to nesaprati. – Ronijs sacīja. Dereka uzacis savilkās domīgā svītrā. – Gribēja ko? – Tevi! – Ronijs iesprauslādamies pasmējās. – Ej, ellē Ronij! – Dereks attrauca. Ronijs smagi nopūtās. – Labi, paklausies! Ja tu neko neizdomā, tad es tev esmu parādā piedošanu par to, ka iztraucēju jums kārtīgu kniebienu. Viņa tak būtu tev atdevusies turpat aiz letes. – Viņš pavirzījās pāri galdam uz drauga pusi. – Taču, hei! Pēc tā skatiena ar ko viņa tevi uzlūko šobrīd. – Viņš lēni nogrozīja galvu. – Izskatā, ka nekas vēl nav zaudēts. Ej pie viņas...