Stāsti / Kā es tapu grūta...

Autobusa pietura kaut kur lauku ceļa malā. Nekurienes vidū. Tizla būdiņa ar pussatrunējušu soliņu. Biju kautko sajaukusi sarakstā - sapratu, ka būs vismaz pusstunda jāgaida. Bija silts un jauks vasaras vakars, bet sāka jau krēslot. Sēdēju uz soliņa un lasīju līdzpaņemto Krēslas gračeni. Pagāja piecas vai desmit minūes, kad uz lielceļa grants nošnirkstēja soļi. Nācējs bija puisis džinsos un T kreklā...stalts, muskuļots un tik seksīgs...Pienācis pie pieturas, viņš brīdi blenza sarakstā, tad paskatījās uz mani. Tik nekautrīgi, tik izaicinoši. Viņš neko neteica, bet man bija ļoti, ļoti jāsaņemas, lai nolaistu skatienu un atkal pievērstos grāmatai. Tik vien spēju, kā nodomāt - vai nu tu esi satikusi savu sapņu vīrieti, vai arī tev šodien ir ovulācija. Galvā viss bija sagriezies, rokas trīcēja, puncītī kņudēja. Centos nedomāt par seksīgo puisi, bet nekas no tā neiznāca. Burti juka acu priekšā, Krēsla pēkšņi likās muļķīga un neinteresanta. Vēlreiz pacēlu skatienu - viņu nekur neredzēja. Aizgājis...cik žēl...bet tik smuks. Tā jau ir - aklām vistām reti graudi tiek - nodomāju un sāku mehāniski šķirstīt grāmatas lapas. Un tad pēkšņi es sajutu smaržu. Rūgteni saldu, uzbudinošu, juteklisku. Pacēlu acis - un ieraudzīju! Milzīgu vīrieša locekli sprīdi no manas sejas. Piebriedušu. Izslējušos. Ar samilzušu vēnu tīklojumu un purpursārtu galviņu. Šī aina kopā ar aso, dzīvniecisko vīrieša ķermeņa smaržu mani apdullināja. Galva sareiba, acu priekšā viss sāka ņirbēt. Un es saprtu, ka man vajag šo milzeni. Te, tagad, tūlīt. Cik vien iespējams, daudz. Kā sapnī es liecos uz priekšu un satvēru to ar lūpām. Tas knapi ietilpa manā mazajā mutītē, bet man likās, ka esmu apēdusi pilnu karoti nektāra. Laikam jau manas lūpas bija neprasmīgas, kā jau jaunai un dumjai meitenei...Pēc brīža skaistulis pakāpēs soli atpakaļ un, ne vārda neteicis, ar plaukstu parādīja, laic ceļos augšā no soliņa. Kad piecēlos, viņs mani saņēma aiz pleciem un pagrieza ar seju pret būdiņas sienu. Tad viņa spēcīgās rokas nolieca manu augumu. Atspiedos ar rokām pret soliņu. Nebija pat domas, ka vajadzētu kaut ko iebilst vai nepakļauties. Viss bija tik burvīgi! Viņa rokas uz mirkli aptvēra manus gurnus. Tad tās pacēla uz augšu manu plāno vasaras kleitiņu. Un vēl pēc mirkļa es jutu, ka manām lūpiņām pieskaras viņa locekļa galviņa. Tā pāris reizes pašļūkāja starp manām līpiņām, kā pārbaudīdama, vai esmu gatava tālakajam. Un es bija gatava - mikla, atvērta, pulsējoša iekārē. Tad viņš lēni, bet spēcīgi iespiedās manī. Man likās, ka šī ienkāšana nekad nebiegsies - dziļāk, dziļāk, vēl dziļāk...un vēl. Mana pežiņa pakļāvīgi atvērās viņam kā atvers lēnām uzziedoša puķe. Un tad jau viņš bija manī līdz pat dzemdes kakliņam, kurš juta viņa pulsējošos pieskārienus. Tālāk bija kosmoss. Zvaigznes, mirdzoša gaisma un svētlaime. Laika sajūta izzuda, palika tikai viņa grūdienu manā ķermenī. katrs no tiem bija kokaīna injekcija, kas liek asinīm eksplodēt un prātam kūleņot. Likās, ka tas nekad nebeigsies. Ka viņš ir manī uz mūžu. Taču beigas tomēr pienāca - silta, visu aizskalojoša viļņa veidā. Spēcīga straume mani piešļāca undarīja galu gan viņa, gan manām krampjainaijām kustībām. Man likās, ka manā klēpī ir uzlēkusi kāda jauna, tikko dzimusi zvaigzne. Atslābums bija tik pilnīgs, ka es pat nejutu, kā noslīdu uz ceļiem un nolieku galvu uz soliņa. Kad atguvos, viņa man blakus vairs nebija. Aiz lielceļa līkuma iemirdzējās tuvojošās autobusa gaismas...Visu ceļu līdz pilsētai es nosēdēju atlaidusies krēslā un sacēlusi uz augšu celīšus. Lai nekas no manā miesā iesētā brīnuma neizslīdētu arā kā neglīts traips uz autobusa sēdekļa. Es zināju, ka man būs dēls. Tik pat skaists un nevaldāms, kā viņa tēvs. Un zināju, ka būs diena, kad arī viņš uz kāda lauku ceļa satiks meiteni, kurai ir auglīgās dienas.