Stāsti / Murkle 1.daļa Tā viss sākās...

Stāstā aprakstītie notikumi norisinājās gandrīz 10 gadus atpakaļ. Tā kā stāsta varone sen vairs nedzīvo Latvijā, un arī uzņēmums no reģistriem ir izdzēsts, domāju, ka drīkstu padalīties ar šiem notikumiem… Tajā brīdī man bija 33 gadi. Strādāju par pārvaldnieku nelielā dzīvojamo māju apsaimniekošanas kompānijā. Kopā bijām 4 darbinieki: direktors, sekretāre, grāmatvede un es. Sava ofisa mums nebija, tika īrētas trīs savā starpā savienotas istabiņas kādā no padomju laiku administratīvā korpusa par biroju ēku pārbūvētā mājā. Vidējā istabā saimniekoja sekretāre, tur arī bija kafijas automāts un norisinājās firmas visa sociālā dzīve, pa kreisi bija direktora kabinets, labās puses istabu apdzīvoju es ar grāmatvedi. Es gan ofisā uzturējos maz, ja nu kādas mēneša atskaites sataisīt, pārsvarā atrados objektos un risināju apsaimniekošanas jautājumus gan ar īrniekiem, gan apakšuzņēmējiem. Kādu dienu priekšnieks priecīgs liek šampanieti un kūkas galdā: ar vienu banku esot sarunājis apsaimniekot no neveiksmīgajiem attīstītājiem atņemtās mājas, es arī drīkstu cerēt uz algas pielikumu (bet darba pieaugumu arī). Pārstrādājies neesmu, tādēļ mani tas nesatrauc. Bet, redzi, priekšnieks tā kautrīgi iesāk, apjoms palielinās, mums jāpieņem vēl viena grāmatvede, līdz ar to man sava vieta jāprezentē viņai. Esot runājis ar biroju mājas pārvaldnieku, šobrīd man varot piedāvāt istabiņu otrajā stāvā (mēs esam pirmajā), pašā Kamčatkā, stūrī aiz pagrieziena, kur dzīva dvēsele neieklīst, bet es taču tāpat ikdienā pa objektiem skraidu. Tā nu tiku pārsēdināts uz citu stāvu, tik tiešām cilvēku un Dieva aizmirstā nostūrī. Firmas socializācija notika kur parasti, pie sekretāres un kafijas automāta, līdz ar to četru mēnešu laikā kopš mana „izsūtījuma”, mani tikai vienu reizi apmeklēja grāmatvede, un arī tādēļ, ka steidzīgi vajadzēja noskaidrot kāda rēķina izcelsmi, bet nevarēja mani sazvanīt, jo es tajā laikā biju aizņemts ar „seksu pa telefonu” ar kādu no klientiem. Kādā dienā, kārtējā firmas kopsapulcē pie kafijas automāta, priekšnieks paziņo, ka darba apjoms esot audzis, grāmatvedes knapi var grāmatu savest kārtībā, bet datu esot tik daudz, ka tiks vēl pieņemta finanšu analītiķe. Grāmatvedībā vietas neesot, es tāpat skraidu apkārt, tad nu manā cellē viņa ļoti netraucēs? Īsti gan man skaidrs nav, ko mūsu apsaimniekotajām 20 mājām, no kurām puse tukšas stāv, baigi analizēt, tāpat es katru mēnesi pārskatus un budžetus taisu, bet priekšniecībai jau labāk redzams: ja vajag, tad vajag. Tā nu nākamajā nedēļā, rīta kafijas tiekam iepazīstināti ar jauno kolēģi. Meitenei 25 gadi, augumā neliela, 1,60, gaiši pelēki mati līdz pleciem, zilas acis. Slaida, krūšu izmēru zem lietišķās žaketītes un brīvi krītošās blūzītes novērtēt nevar, svārciņi zem ceļa, taču izceļ nelielo, bet formīgo dupsīti. Protams, nav nekāda skaistumkaraliene, bet visumā simpātisks zaķis. Turklāt mani, tāpat kā citus uzbudina policistes, medmāsiņas vai skolnieces, vienmēr ir seksuāli pievilkušas biznesa robā tērptas sievietes. Laikam tāpēc arī savulaik Biznesa institūtā studēju: tur esošās publikas, nevis neremdināmas intereses par finansēm un mārketingu dēļ. Jaunā kolēģes izskatu aprakstīju, jāpasaka daži vārdi par sevi. Kā minēju, man bija 33 gadi, augumā 185 cm, svars 85 kg. Nebiju arī nekāda kinozvaigzne, taču pietiekami aktīvs, liekā svara nenomocīts vīrietis. Pirmajās nedēļās nekas neliecināja, ka mūsu attiecības varētu izveidoties savādākas, nekā ar kolēģēm no pirmā stāva: ofisā no rīta pārskatīju e-pastus, apzvanīju apakšuzņēmējus, tad devos ikdienas skrējienā pa objektiem. Kolēģei pastāstīju ar savām atskaitēm, kādus datus no kurienes es ņemu, protams, jebkurā darba jautājumā viņa ir laipni aicināta griezties pie manis. Ģērbās viņa joprojām lietišķi: pieklājīga garuma svārki vai bikses un brīvi krītošas blūzītes vai džemperi, kuri neizcēla sievišķīgos apaļumus. Tā pienāca nākamā mēneša sākums, kad man bija jāgatavo savas atskaites, līdz ar to mūsu kopējā cellē jāpavada vairāk laika… Sēžam cellē, katrs rušinām savas atskaites. Man uz kompja fonā oho.lv vaļā: pieredzes apmaiņa, palasos, ko tauta raksta, retu reizi pats iekomentēju. Zvana priekšnieks, aicina uz pirmo stāvu, esot par vienu māju runājamais sakāms. Atgriežos, kolēģe smīn, tu te precēts pa iepazīšanās saitiem tuso. Atbildu, ka man jau tas saits neko vairāk, kā delfi un tamlīdzīgi nenozīmē, kādu komentu, īpaši par apsaimniekošanas tēmu uzrakstu un viss. Ko nu te stāsti, anketā ieķeksēts, ka sievieti seksam meklē, ko tad laulene? Sāku kļūt dusmīgs, ja gribi ar manu sievu šos jautājumus pārrunāt, varu telefonu iedot, viņa pati caurām naktīm pie kompja sēž! Labi, labi, sievietes viņu ne pārāk interesē, bet kā tad es pats? Atbildu, kad ar sievu iepazināmies, mums bija vētrains sekss gandrīz katru dienu, līdz pat pirmā bērna ieņemšanai. Pēc tam pusotra gada laikā sievu izdevās pierunāt veselas 4 reizes, kuru laikā otro bērnu uztaisījām, ar to mūsu seksuālā dzīve beidzās. Bet ko tad tev, jaunai un ņemamai, precētu veču problēmas interesē? Nu, viņai esot draugs, programmētājs, kopā ar diviem tādiem pašiem programmistiem īrē dzīvokli. Seksiņš gan reizēm esot, bet tāds pa vienkāršo, divās pozās. Pati arī sēž iepazīšanās saitos, bet tur 95% vīriešu vai nu precēti draiskuļi, kas meklē pusdienlaika seksu autiņa pakaļējā sēdeklī, vai arī pilnīgi kreizī. Un viņas nickname ir Murkle… Hmm, kas tas tāds par vārdu? Nu, es esmu tā kā kaķene, bet visas mincītes, murcītes, murrātājas jau bija aizņemtas. Varēja jau reģistrēties kā mincīte123 (vai 456), bet es gribu būt tāda vienīgā, tādēļ esmu Murkle. Un kā tad es sev spriedzi noņemu, ja jau sievai tikai bērni prātā? Atbildu, ka šo problēmu sen jau attiecīgie saiti ir atrisinājuši. Vai tu tikai video un bildes skaties, jebšu arī stāstiņus lasi? Saku, ka reizēm palasos gan. Nu tad es tev arī kādu stāstiņu pastāstīšu, bet ne šodien. Murkle pasmīn, piemiedz ar aci, uzvelk savu jaciņu un saka, līdz rītam… Nākamajā rītā Murkle ierodas darbā. Lietišķie svārciņi palikuši īsāki krietni virs ceļgaliem, blūzīte gan brīvi krītoša, bet ar iespaidīgu dekoltē, kaklarota tā vien vērš acu skatu kaut kur zemāk. Rīta kafijas pauze un apspriede, kolēģi izsaka piezīmes par Murkles pārvērtībām, uz kurām viņa atbild, ka pēc darba tusiņš paredzēts. Dodamies uz savu celli. Es pie datora savā stūrī, Murkle savā vietā. Apsēžas, pārmet kāju pār kāju, rādot savas slaidās, tīkliņzeķēs ietērptās kājiņas. Stāsta, kā viņa vakarā mājās devusies uz dušu, dušiņa uznācis draisks noskaņojums, sevi ar pirkstiņiem apmirinājusi. Pēc tam savā komunālņikā, ietinusies mazā dvielītī, gāja uz savu istabu. Pa ceļam iemetusi acis pie kaimiņiem programmētājiem, tie no savas virtuālās pasaules pat acis nav atrāvuši. Viņas istabā draugs, arī iegrimis virtuālo skaitļu pasaulē, nav reaģējis uz viņas bučiņām. Nometusi dvielīti, kaila ielīdusi gultiņā, tur mazie pirkstiņi ātri atraduši mincīti. Glāstījusi sevi, savas krūtis, (stāstot, rociņa pazuda blūzītes dekoltē un sāka masēt krūtis), līdz kārtējo reizi beigusi, tad gan miedziņš pārņēmis savā varā. Mans draudziņš, no redzētā un dzirdētā, jau kļūst ciets. Labi, Murkle saka, mēs te ne par to runājam , tagad jāstrādā. Brīdi esam katrs savās skaitļu tabulās, pēkšņi man iezvanās telefons. Gāzes iekārtu apkalpotājs man kārtējos makaronus uz ausīm karina, datorā atveru līgumu, sāku skaidroties, te pēkšņi no mugurpuses sajūtu rociņas uz sava kakla, kuras slīd virs krekla pār krūtīm un vēderu, ausij pieskaras maigas lūpiņas, skūpsta ausi, kaklu, sajūtu, ka ausī maigi iecērtas mazi zobiņi. Gribu jau pārtraukt sarunu, bet Murkle otrā ausī čukst, strādā, strādā. Saruna beidzas, apgriežos, tveru Murkli aiz vidukļa, viņa izlokās kā čūska un smīnot saka, mums tikai darba attiecības. Pie kurvīšiem laulības dzīvē esmu pieradis, kārtoju tālāk savas lietas, Murkle pa datoru ņemas ar savām. Te zvana Murkles telefons, kamēr viņa skaidro finanšu lietas, pieeju viņai no aizmugures, maigi iekožu austiņā, ar roku pabīdu pelēkos matus sāņus. Manas lūpas un melīte slīd no aizauss pa kakliņu zemāk, uz dekoltē atsegtajiem atslēgas kauliem, roka tikmēr ienirst dekoltē, sačamda zem krūštura apslēpto burvīgo krūti (izrādās, viņai ir jauks B izmērs), izvilina ārā no mājiņas un sāk starp diviem pirkstiem masēt burvīgo krūtsgalu, kurš momentā atsaucas, un piebriest arvien stingrāks un stingrāks. Murkle noelsojas, bet tupina lietišķo sarunu. Turpinot laizīt un skūpstīt viņas kaklu, arī mana otra roka ienirst meitenes blūzītē, satausta otru krūti, un pirkstiņi sāk savu deju ap krūtsgalu. Te Murkle neiztur, telefonā saka, ka viņai jāprecizē informācija, noliek klausuli un izlaiž skaļu, baudpilnu nopūtu. Es turpinu viņu skūpstīt un masēt viņas krūtsgalus, paveru blūzīti un piesūcos vienam krūtsgalam. Murkle atstumj krēslu no galda, uzceļ abas kājas uz galda, ar rokām ieķeras krēsla roku paliktņos un sāk skaļi elsot. Mana roka slīd pār viņas kājiņu, no ceļa, arvien augstāk un augstāk. Bet, kad esmu nonācis virs zeķbiksēm, un roka vēlas turpināt savu baudas ceļu uz leju, zem biksītēm, Murkle pēkšņi izliecas, atstumj mani un saka: tas viss būs vēlāk… turpinājums sekos