Stāsti / Nodevēja Sintija...

Pēc smēķēšanas man kļuva mazliet nelabi. Es gāju atpakaļ klubā, lai uzmeklētu Evu. Bija jāsāk realizēt mans plāns un jāizdomā, kur viņu aizvest, lai izdrāztu. Vislabāk, ja varētu pie viņas. Nevajadzētu tērēties viesnīcai. Evas nekur nebija. Arī viņas draudzene bija kaut kur izčibējusi. Galdiņu stūrī bija okupējuši kaut kādi ārzemnieki, kuri sūca aliņus un skaļi zviedza. Es nokāpu pagrabstāvā, iegāju tualetē, izgāju atpakaļ uz ielas paskatīties - varbūt, ka beibes smēķē. Nekā. Svīda gaismiņa, tuvojās rīts un manā alcohol aizmiglotājā prātā ienāca apjausma, ka esmu piečakarēts. Meitenes labi izklaidējās - palēkāja, pagorīja pakaļiņas mūzikas ritmā, padzēra kokteilīšus par manu naudu un notinās. "Lai jau kratās ellē. Kad nav, tad nav”, dusmīgs nodomāju. "Braukšu tik mājās pie Sintijas, drāzīšu viņu. Pateikšu, ka iedzēru pavairāk un aizmirsos, nepamanīju kā paskrēja laiks". Noķēru taksi un nosaucis adresi Imantā, atplīsu. Kad mašīna sāka kratīties pa bedrainajām mūsu mikrorajona ieliņām, pamodos. Bijām klāt un nekas cits neatlika kā doties mājās pie Sintijas un cerēt, ka viņa nesāks kārtējo scēnu par vazāšanos riņķī. "Janka sagādās alibi" vēl nodomāju un steberēju pa smirdošajām kāpnēm uz septīto stāvu. Ar liftu nebraucu, jo tas mūsu mājā ir varen trokšņains, ja man palaimēsies un Sintija nepamodīsies, ieslēgšu virtuvē datoru un izlikšos, ka strādāju, vai skatos kādu filmu, telefonam baterija nosprāgusi, cikos tieši biju mājās, neatminos. Tāds bija plāns. Klusi kā zaglis bāzu slēdzenē atslēgu. Par laimi durvis atdarījās klusi un es ieslīdēju tumšajā priekšnamā. Sasodīts, Sintija tomēr neguļ,no istabas izdzirdēju tādus kā vaidus, tādas kā elsas un pārsteigts sapratu, ka viņa skatās pornofilmu, kuru nesen biju atnesis mājās. Viņa gan tēloja tiklo mātesmeitu un neizrādīja entuziasmu to skatīties, teica, ka nav ko par tādiem mēsliem naudu tērēt. TAs bija kaut kas jauns, mana meitene viena pati skatās porņukus! Nu re, būs arī sekss, cerams, ka neizprašņās kur es tik ilgi biju. Klusi noāvu kurpes, nometu jaku uz ķeblīša un devos uz istabu. Kad pavēru durvis, ieraudzīju, ka televizors ir izslēgts. Vaidētāja bija pati Sintija un iemesls vaidam bija nepārprotams. Pustumsā mūsu gultā ritmiski cilājās spalvains dibens, reizes divas lielāks par manējo. Matracis viegli skrapstēja, Sintija kunkstēja. Viņas garie sarkanie nagi bija ieķērušies platā, spalvainā tēviņa mugurā. Es apstulbis skatījos notiekošajā. Man prātā iešāvās, ka tad, kad mēs mīlējamies viņa ir klusa. Tas man nekad nav paticis, bet Sintija man vienmēr apgalvoja, ka viņai tāpat ir labi ar mani un kauc un sten tikai tās, kuras tēlojot orgasmu. Un vēl kā zibens spēriens atnāca atskārsme, Sintija mani šonakt nemaz negaidīja, es pats viņai biju samelojis, ka man ir seminārs Siguldā un mājās šonakt nebūšu. Es taču vēl lādētāju tīšām aizmirsu virtuvē uz galda, lai būtu attaisnojums izslēgtajam telefonam. Pa dzērumam bitu to visu aizmirsis. Neziņā es gļēvi atkāpos priekšnamā, paņēmu rokās savas kurpes un jaku, tikai tad pamanīju, ka iepriekš nebiju ievērojis vēl vienas, lielākas par manējām. Es izslīdēju pa durvīm, tikai kāpņu telpā apāvos un uzrāvu mugurā jaku. Mani pārņēma neziņa. Iet iekšā un skaidroties? Nekad nebiju nokļuvis šādā situācijā. Jutos nenormāli stulbi un nožēlojami. Piezvanīt pie durvīm? Iet iekšā vēlreiz? Bet kā man paskaidrot savu ierašanos? Esmu viņu pieķēris, ko man darīt? Šķirties? Un kas tas par tipu? Jautājumu bija daudz, bet neko sakarīgu nevarēju izdomā. Es biju piedzēries. Dīvaini, ka nejutu nekādu naidu pret sāncensi, tikai dusmas uz Sintiju. Par to kunkstēšanu. Ar mani viņa tā nekad nav kunkstējusi. Es izgāju ārā, neracionālās bailēs, ka kāds no logiem mani pamanīs, zagos ap stūri un atkritu bērnu laukumiņā uz soliņa. Pēkšņi atskārtu, ka tas būtu riktīgi stulbi, ja mani tagad pamanītu. Nevis nākam bet jau ejam. Sēžot kā ragainam āzim uz soliņā. Kas, ja nu Sintija, tikko izdrāzta, kā parasti iziet uz balkona uzpīpēt un skatās, ka viņas puisis slapstās gar mājas stūri, kā nožēlojams glūņa. Bļa. Sāku domāt, vai aizslēdzu durvis aizejot. Neatceros. Nu i nahuj, augšā vairs nezagšos. Es piecēlos un ātrā solī devos prom. Iegājis tuvākajā spēļu zālē pasūtīju sev 200 gramus degvīna. Miegs vairs nenāca. Toties sāka gruzdēt greizsirdība. Es savās domās fantazēju kā izdzenu no mājas to garmataino veci, iesperot ar kāju pa dirsu un vēl pakaļ pa dzīvokļa durvīm izlidinot viņa kurpes. Atmiņā uzpeldēja, ka tam Sintijas drāzējam bija gari, tumši mati. Atkal un atkal acu priekšā ritmiski cilājās lielais dibens, Sintijas kunkstu pavadīts. Ko tagad darīt? Biju neziņā. Nolēmu, ka par visu domāšu rīt. Bet es pats biju palicis bešā, Eva ar draudzenīti notinās, mājās netieku. Stulbums. Netieku mājās, jo zinu, ka tur kāds aplec manu sievieti. Tomēr iet un viņus "pieķert"? Bet es biju pilnā un nevarēju atrast attaisnojumu savai nebūšanai seminārā. Un vēl es sapratu, ka negribu arī skandālu un negribu šķirties no Sintijas. Nez kāpēc prātā ienāca, ka uz viņas vārda ir noformēts automašīnas kredīts. "Kā tāds aprēķinātājs" sāku sevi norāt. Jābrauc pie maukām, jāatslēdzās. Ieslēdzu telefonu, lai varētu ieiet internetā un atrast kam piezvanīt. Bija jau pus septiņi no rīta. Telefonā bija pienācis sms no Sintijas. "Kur tad mans chabulitis nosleepies, ka nav sazvanams? Arlabunakti. Bucas" Īsziņa nosutīta 21:50. Mauka tāda! Nu nekas, tūlīt sazvanīšu kādu prostitūtu un izdrāzīšu pakaļā!